Mazā Latvieša Lielais Ceļojums pāri kļavu lapas zemei!
Eposs četros cēlienos.
Autors - Pozitīvais, tas kurš Mārtiņš Ādmīdiņš.
Acis vel spid ka luksafori, kamer cela somas atrod vietu auto bagažnieka un ta aizmugure.
Dodamies brauciena uz austrumiem, jo gribam redzet kur tad saule lec.
Šaja piedzivoja ir vienojušies tris cela biedri - Es, Alnitis un Izabella (28 gadi, francuziete, melna, pavare, smejas ka jamaikas gids).
No rita list un nemiligs laiks Vankuvera - mate daba vienkarši ari raud, ka mes aizbraucam. Un tad starp makoniem pavid saulite un novel labu cela veju - un vel tik pasaka - tiksimies kaut kad velak.
Kilometriem ritot, sirds sak straujak pukstet - klust pavisam nemieriga. Ta ka man nesanaca izdarit varondarbu (ar V2 pari trejdeviniem kalniem), man loti gribejas redzet visu dzive, ko biju redzejis safilmetaja video lenta. Priecinš jau liels redzot baltas kalnu galotnes, aizas, kanjonus, udenskritumus, upes, kravas vilcienus utt. Un Alnitis ik pa britinam -
pasaka - tie lielaki tikai vel priekša.
Vēlā pecpusdiena esam tikuši pie tiem istajiem Rokiju kalniem, un tad no laimes var pat apraudaties. Tu neesi nekas uz mates dabas fona. Te var brinities dienam ilgi, ka kaut kas tads ticis radits. Kalni ir... vardos neaprakstami. Ja ir iespeja, tad tie katram pašam jaredz.
Tumsai iestajoties, tuvojamies kalnu beigam, bet tie paši pedejie kilometri kalnos bija samera ekstremi, jo auto gaismas nav gluži piemerotas nakts braucieniem...
Palikušas apmeram 15 minutes lidz Calgary, kur sarunatas nakts majas, kaut kas atgadas. Nometam miera, un tagad cenšamies petit, kas pa vainu. Nu ? Riepa nolaidusi gaisu. Fak. Samera atri sanaca nonemt piestiprinatos ritenus, izkramet bagažnieku, un dabut ara riepu ar donkratu. Sakam jau posties uz riepas mainišanu, ka pamanam, ka donkrats saplisis. Tiešam? Par laimi Izabella ir autokluba biedrs. Pec nepilnas stundas jau rezerves riepa ir virsu un varam ripot uz tuvako servisu.
Nacas atteikt nakts majas, jo nebija zinams, kad ieradisimies pilseta. Vienos nakti ieripojam Calgary, atrodam tuvako
bezvadu interenta vietni, un meklejam auto riepas mainas punktus.
Ejam uz snaudu, lai riit laiciigi visu var izdariit un turpinaat celju. Iemigam pie filmas Fantastic Mr. Fox.
Celamies lidz ar pirmo rita saules staru... Atrodam savu servisu. Nacas gan pagaidit lidz tas atversies, bet vismaz riepas nomainitas, un mes varam ripot tālāk.
Saulīte rotā devesis un zemi, un laiciņš ir diezgan patīkams šādam ceļojumam. Otrā dienā esam nolēmuši braukt cik tālu tiksim pa dienas gaismu, un tad izlemsim, ko darīt tālāk.
Nedaudz vairāk 100 km no Rokijiem, tos var vēl diezgan skaidri redzēt. Un tad tik brīnies, kāda kalnu siena tev paliek aiz muguras. Tas ir varens dabas brīnums.
Turpinājām ceļu un es vien brīnijos, par šīs valsts kontrastaino dabu. Tā ir apbrīnojama - no kalniem uz prērijām, no ezeriem uz pakalniem, no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam, no silta klimata līdz mūžīgajam sasalumam. Kā paši kanādieši saka vienā no reklāmām (tulkojums priekš jums latviski) - "Mēs zinam, ka mums ir labākais "pagalms" pasaulē" un vēl otrais (šo gan nespēju pārtūlkot uz latvisko valodiņu) - "We have more awsomeness per person than any other nation".
Pa dienu mēs vēl uzspējām piestāt divās vietās, kur Alnītis un Breds arī pabija. Pirmais bija bārs/viesu māja, kurā abi draudziņi pavadīja pāris dienas, jo tai vietai ir lielisks šarms. Lai gan paša ciemā dzīvo tikai 35 iedzīvotāji, šo bāru zina visa Saskačuan province. Kad iznāks filma, par šo varoņdarbu, tad arī sapratīsiet, kāpēc tā :)
Otrās dienas vakarā izdomājām, ka mēs tomēr labāk gribam pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, un nolēmām braukt cauri naktij.
Nakts vidū iebraucām pamatīgā miglā, tā ka knapi redzi savu degungalu. Nācas samazināt motora apgriezienus, lai droši tiktu cauri šai barjerai.
Kad jau atkal parādījās pirmie gaismas stari, mēs pārbraucām pāri zonai, kur mums pēdējo reizi nācās pagriezt plkst uz atpakaļu, šajā ceļojumā. Kopumā mēs šķērsojām 3 laika zonas, un zaudējām vēl papildus stundu, jo kanādieši pagriež laika rādi vienu nedēļu ātrāk kā Eiropā.
Trešā diena ceļā sākās jau Ontario teritorijā, kas ir mūsu teritorija, un mēs jau sākam sajust Kanādas mājas tuvumu. Alnītis tik stāsta visu ceļu par piedzīvojumiem katrā vietā, un mūs tie katru reizi pārsteidz. Cik dažāda ir šī valsts, tik dažādi ir cilvēki šai zemē.
Visu dienu braucām un apstājāmies tikai nedaudz, lai izstaipītos un kaut ko iekostu. Vakaram tuvojoties iebraucām mazā miestā - Thessalon, kas bija viena no skaistākajām mazajām pilsētēlēm šajā valstī. Mēs jau te bijām, kad vēl visi trīs mināmies uz rietumiem, tad nu nolēmām iegriezties vēlreiz. Devāmies paēst uz mazo kafeijnīcu, ko jau bijām ietestējuši pirms pusgada.
Ieejam iekšā un gandrīz jau esam pie "mūsu" galdiņa, kad mums pasaka, ka viņi taisot ciet iestādi... eh, nokaram galvas un dodamies atpakaļ pie auto. Līdzko esam izgājuši ārpusē, iestādes īpašnieks mūs sauc, lai nākam atpakaļ, viņi mūs tomēr apkalpošot. Mēs visi smaidīgi dodamies iekšā un uzpildam savus puņčus :)
Ārā saulīte jau pazudusi aiz kokiem, iestājusies tumsa, kamēr vakariņojām. Un mums priekšā vēl 600 km līdz mājām. Man ar Alnīti, tāda jocīga sajūta, kad atgriežoties šajā Kanādas daļā. Liekas jocīgi, pēc visa piedzīvotā atgriezties kaut kur. Iespējams, ka vēl jocigāk būs atgriezties īstajās mājās - Latvijā. Tad jau redzēs kādas būs emocijas tad.
Pēdējie kilometri jau paskrien ātri, jo jau jutam siltas gultas.
Ieradāmies melnas nakts vidū. Un apzinīgi būdami nemodinājām radiņus, un gājām gulēt uz buduāru. Mūsu mazājai avantūrai un mazajam pārbraucienam pār pusvalsti ir pienācis gals.
Esmu tagad guvis nelielu iespaidu par Kanādas dabu un valsti kopumā.
Ja arī nesanāks pagarināt darba atļauju, varu teikt, ka vismaz esmu redzējis šo pasaules nostūri.
Laimīgas beigas :)
Eposs četros cēlienos.
Autors - Pozitīvais, tas kurš Mārtiņš Ādmīdiņš.
Acis vel spid ka luksafori, kamer cela somas atrod vietu auto bagažnieka un ta aizmugure.
Dodamies brauciena uz austrumiem, jo gribam redzet kur tad saule lec.
Šaja piedzivoja ir vienojušies tris cela biedri - Es, Alnitis un Izabella (28 gadi, francuziete, melna, pavare, smejas ka jamaikas gids).
No rita list un nemiligs laiks Vankuvera - mate daba vienkarši ari raud, ka mes aizbraucam. Un tad starp makoniem pavid saulite un novel labu cela veju - un vel tik pasaka - tiksimies kaut kad velak.
Kilometriem ritot, sirds sak straujak pukstet - klust pavisam nemieriga. Ta ka man nesanaca izdarit varondarbu (ar V2 pari trejdeviniem kalniem), man loti gribejas redzet visu dzive, ko biju redzejis safilmetaja video lenta. Priecinš jau liels redzot baltas kalnu galotnes, aizas, kanjonus, udenskritumus, upes, kravas vilcienus utt. Un Alnitis ik pa britinam -
pasaka - tie lielaki tikai vel priekša.
Vēlā pecpusdiena esam tikuši pie tiem istajiem Rokiju kalniem, un tad no laimes var pat apraudaties. Tu neesi nekas uz mates dabas fona. Te var brinities dienam ilgi, ka kaut kas tads ticis radits. Kalni ir... vardos neaprakstami. Ja ir iespeja, tad tie katram pašam jaredz.
Tumsai iestajoties, tuvojamies kalnu beigam, bet tie paši pedejie kilometri kalnos bija samera ekstremi, jo auto gaismas nav gluži piemerotas nakts braucieniem...
Palikušas apmeram 15 minutes lidz Calgary, kur sarunatas nakts majas, kaut kas atgadas. Nometam miera, un tagad cenšamies petit, kas pa vainu. Nu ? Riepa nolaidusi gaisu. Fak. Samera atri sanaca nonemt piestiprinatos ritenus, izkramet bagažnieku, un dabut ara riepu ar donkratu. Sakam jau posties uz riepas mainišanu, ka pamanam, ka donkrats saplisis. Tiešam? Par laimi Izabella ir autokluba biedrs. Pec nepilnas stundas jau rezerves riepa ir virsu un varam ripot uz tuvako servisu.
Nacas atteikt nakts majas, jo nebija zinams, kad ieradisimies pilseta. Vienos nakti ieripojam Calgary, atrodam tuvako
bezvadu interenta vietni, un meklejam auto riepas mainas punktus.
Ejam uz snaudu, lai riit laiciigi visu var izdariit un turpinaat celju. Iemigam pie filmas Fantastic Mr. Fox.
Celamies lidz ar pirmo rita saules staru... Atrodam savu servisu. Nacas gan pagaidit lidz tas atversies, bet vismaz riepas nomainitas, un mes varam ripot tālāk.
Saulīte rotā devesis un zemi, un laiciņš ir diezgan patīkams šādam ceļojumam. Otrā dienā esam nolēmuši braukt cik tālu tiksim pa dienas gaismu, un tad izlemsim, ko darīt tālāk.
Nedaudz vairāk 100 km no Rokijiem, tos var vēl diezgan skaidri redzēt. Un tad tik brīnies, kāda kalnu siena tev paliek aiz muguras. Tas ir varens dabas brīnums.
Turpinājām ceļu un es vien brīnijos, par šīs valsts kontrastaino dabu. Tā ir apbrīnojama - no kalniem uz prērijām, no ezeriem uz pakalniem, no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam, no silta klimata līdz mūžīgajam sasalumam. Kā paši kanādieši saka vienā no reklāmām (tulkojums priekš jums latviski) - "Mēs zinam, ka mums ir labākais "pagalms" pasaulē" un vēl otrais (šo gan nespēju pārtūlkot uz latvisko valodiņu) - "We have more awsomeness per person than any other nation".
Pa dienu mēs vēl uzspējām piestāt divās vietās, kur Alnītis un Breds arī pabija. Pirmais bija bārs/viesu māja, kurā abi draudziņi pavadīja pāris dienas, jo tai vietai ir lielisks šarms. Lai gan paša ciemā dzīvo tikai 35 iedzīvotāji, šo bāru zina visa Saskačuan province. Kad iznāks filma, par šo varoņdarbu, tad arī sapratīsiet, kāpēc tā :)
Otrās dienas vakarā izdomājām, ka mēs tomēr labāk gribam pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, un nolēmām braukt cauri naktij.
Nakts vidū iebraucām pamatīgā miglā, tā ka knapi redzi savu degungalu. Nācas samazināt motora apgriezienus, lai droši tiktu cauri šai barjerai.
Kad jau atkal parādījās pirmie gaismas stari, mēs pārbraucām pāri zonai, kur mums pēdējo reizi nācās pagriezt plkst uz atpakaļu, šajā ceļojumā. Kopumā mēs šķērsojām 3 laika zonas, un zaudējām vēl papildus stundu, jo kanādieši pagriež laika rādi vienu nedēļu ātrāk kā Eiropā.
Trešā diena ceļā sākās jau Ontario teritorijā, kas ir mūsu teritorija, un mēs jau sākam sajust Kanādas mājas tuvumu. Alnītis tik stāsta visu ceļu par piedzīvojumiem katrā vietā, un mūs tie katru reizi pārsteidz. Cik dažāda ir šī valsts, tik dažādi ir cilvēki šai zemē.
Visu dienu braucām un apstājāmies tikai nedaudz, lai izstaipītos un kaut ko iekostu. Vakaram tuvojoties iebraucām mazā miestā - Thessalon, kas bija viena no skaistākajām mazajām pilsētēlēm šajā valstī. Mēs jau te bijām, kad vēl visi trīs mināmies uz rietumiem, tad nu nolēmām iegriezties vēlreiz. Devāmies paēst uz mazo kafeijnīcu, ko jau bijām ietestējuši pirms pusgada.
Ieejam iekšā un gandrīz jau esam pie "mūsu" galdiņa, kad mums pasaka, ka viņi taisot ciet iestādi... eh, nokaram galvas un dodamies atpakaļ pie auto. Līdzko esam izgājuši ārpusē, iestādes īpašnieks mūs sauc, lai nākam atpakaļ, viņi mūs tomēr apkalpošot. Mēs visi smaidīgi dodamies iekšā un uzpildam savus puņčus :)
Ārā saulīte jau pazudusi aiz kokiem, iestājusies tumsa, kamēr vakariņojām. Un mums priekšā vēl 600 km līdz mājām. Man ar Alnīti, tāda jocīga sajūta, kad atgriežoties šajā Kanādas daļā. Liekas jocīgi, pēc visa piedzīvotā atgriezties kaut kur. Iespējams, ka vēl jocigāk būs atgriezties īstajās mājās - Latvijā. Tad jau redzēs kādas būs emocijas tad.
Pēdējie kilometri jau paskrien ātri, jo jau jutam siltas gultas.
Ieradāmies melnas nakts vidū. Un apzinīgi būdami nemodinājām radiņus, un gājām gulēt uz buduāru. Mūsu mazājai avantūrai un mazajam pārbraucienam pār pusvalsti ir pienācis gals.
Esmu tagad guvis nelielu iespaidu par Kanādas dabu un valsti kopumā.
Ja arī nesanāks pagarināt darba atļauju, varu teikt, ka vismaz esmu redzējis šo pasaules nostūri.
Laimīgas beigas :)
