Nedēļa dienas paskrējušas ātri. Piektdiena jau klāt. Varētu teik, ka kārtīgi pastrādāts. Dabūjām pāris papildu darba stundas šonedēļ, bet nākošnedēļ mums atņēma pāris stundas. Tātad viss izlīdzinājies.
Esmu saņēmis jau kārtējo pārmetumu no vecākiem, ka mēs ar Alnīti esam tikai uzdzīvotāji, nedomājam kā būt patstāvīgiem utt. Varam tikai atbildēt, viss ir izdomāts un pārdomāts. Pavisam drīz ceram būt uz savām kājām.
Esam te pavadījuši jau 3 mēnešus. Nekādu lielo padomu nav. Neesmu tas labākais padomu devējs.
Es jau pie Kanādas biju pieradis, kad te biju otro reizi, un man šī zeme jaunus lielus izbrīnus nerada. Es pielāgojos viņu paražām, dzīvesstilam, utt. Nestaigāju te ar ieplestu muti visu laiku un nebrīnos. Protams, te viņiem ir cita kārtība, nekā LV. Bet, ja reiz tu esi te atbraucis, pielāgojies. Zinu to, ka labrāt, paliktu te ilgāk par vienu gadu, bet tomēr pietrūkst man dzimtenes. Ja būs iespēja, tad te uzkavēšos, un palikšu šajā okeāna krastā ilgāk.
Man bieži vien sākt jukt valodas kopā. Nezinu kapēc tā, agrāk nebija, bet pēdējā laikā gan. Cerams, ka tas ir tā īslaicīgi.
Katram cilvēkam dzīvē ir sapnis, izdarīt kaut ko tādu, ko atcerēties visu savu dzīvi. Vienam tas būs mazs notikums, otram liels, viens to redzēs kā kaut ļoti iespaidīgu, otrs kā maznozīmīgu lietu. Vienam sapnis ir uzkāpt Everestā, pārpeldēt Daugavu, izlekt ar izpletni, utt. Mans vectētiņš krievu laikos devās uz "ziemeļiem" slēpot. To viņš darīja daudzus gadus, un vienmēr atceros, kā viņš visiem stāstīja savus piedzīvojumus. Tie bija ar patiesām emocijām, smieklīgi, atcerēšanās vērti notikumu viņa dzīvē.
Tā nu mums arī ir sapnis. Labāk dzīvē ir nožēlot to, ko esi izdarījis, nevis to, ko varēji izdarīt. Un esam nolēmuši īstenot daļu no dzīves sapņa. Pat, ja šī būs vienīgā reize mūžā, tad nu mums visamz būs atmiņas visai dzīvei.
Esmu saņēmis jau kārtējo pārmetumu no vecākiem, ka mēs ar Alnīti esam tikai uzdzīvotāji, nedomājam kā būt patstāvīgiem utt. Varam tikai atbildēt, viss ir izdomāts un pārdomāts. Pavisam drīz ceram būt uz savām kājām.
Esam te pavadījuši jau 3 mēnešus. Nekādu lielo padomu nav. Neesmu tas labākais padomu devējs.
Es jau pie Kanādas biju pieradis, kad te biju otro reizi, un man šī zeme jaunus lielus izbrīnus nerada. Es pielāgojos viņu paražām, dzīvesstilam, utt. Nestaigāju te ar ieplestu muti visu laiku un nebrīnos. Protams, te viņiem ir cita kārtība, nekā LV. Bet, ja reiz tu esi te atbraucis, pielāgojies. Zinu to, ka labrāt, paliktu te ilgāk par vienu gadu, bet tomēr pietrūkst man dzimtenes. Ja būs iespēja, tad te uzkavēšos, un palikšu šajā okeāna krastā ilgāk.
Man bieži vien sākt jukt valodas kopā. Nezinu kapēc tā, agrāk nebija, bet pēdējā laikā gan. Cerams, ka tas ir tā īslaicīgi.
Katram cilvēkam dzīvē ir sapnis, izdarīt kaut ko tādu, ko atcerēties visu savu dzīvi. Vienam tas būs mazs notikums, otram liels, viens to redzēs kā kaut ļoti iespaidīgu, otrs kā maznozīmīgu lietu. Vienam sapnis ir uzkāpt Everestā, pārpeldēt Daugavu, izlekt ar izpletni, utt. Mans vectētiņš krievu laikos devās uz "ziemeļiem" slēpot. To viņš darīja daudzus gadus, un vienmēr atceros, kā viņš visiem stāstīja savus piedzīvojumus. Tie bija ar patiesām emocijām, smieklīgi, atcerēšanās vērti notikumu viņa dzīvē.
Tā nu mums arī ir sapnis. Labāk dzīvē ir nožēlot to, ko esi izdarījis, nevis to, ko varēji izdarīt. Un esam nolēmuši īstenot daļu no dzīves sapņa. Pat, ja šī būs vienīgā reize mūžā, tad nu mums visamz būs atmiņas visai dzīvei.
Problēmas ar valodu droši vien sākas, dēļ PAdA - pārmērigs alkohola daudzums asinīs
ReplyDelete