Un protams, es neatteiktos, ja kāds māklinieks spētu piedāvāt kādu savu variantu :)
Tātad savas domas vai nu rakstiet komentārus zem raksta vai labajā pusē...
Paldies
Jau Tā Jums
Un protams, es neatteiktos, ja kāds māklinieks spētu piedāvāt kādu savu variantu :)
Tātad savas domas vai nu rakstiet komentārus zem raksta vai labajā pusē...
Paldies
Notikumu atskaite
Atkal jau paskrējusi kārtējā darba nedēļa. Vairākas lietas jau uzspētas, un gribas vēl arī citas izdarīt. Šitā bijusi varen rosīga nedēļa, sakarā ar darba meklējumiem. Tātad nedēļas kopskats un pārdomas.
Lielākā daļa domu un emociju jau aprimušas, kas bija aizgājušā nedēļā, bet tomēr mēģināšu dot nelielu ieskatu savā dzīvē.
Pirmdiena man pagāja viennozīmīgi virtuālajā pasaulē. Visu dienu šķiroju darba sludinājumus un mana elektronoskā pasta kastītē bija uzkarsusi no izejošajām vestulēm ar manu rezumē pielikumā. Lielais darbs vainagojās ar nelielu panākumu - tiku uzaicināts uz darba interviju nakošajā dienā. Protams, ka visu atlikušo dienas daļu arī tika pētīti Kanādas globālā tīmekļa darba piedāvājumi. Bet no citiem atbildes nebija. Nu neko vismaz viens ir, prāts priecīgs šodienai. Vēl pa dienu parunāju ar bračku, tas man arī pastāsta, kas jauns LV un manā miesitņā. Konstatēju, ka tomēr pietrūkst LV dzīves nedaudz, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, varbūt tapēc jau ka 3 nedēļas viens pats te ņemos ( it kā tikko tikai būtu atbraucis uz tejieni, tikai jau ar nelielu pieredzi un dažām paziņām).
Otrdien devos uz darba interviju. Jādodas 22km līdz birojam, kas sanāk tieši Mississaugas otrā galā. Ar riteni 50 minūšu minējiens, neliels treninš noder, lai sevi uzturētu formā. Intervija norit gludi, un es tieku uzaicināts uz nākamo kārtu, kas būs vienas dienas garumās, kur man būs jāseko kādam līdzi un jāskatās kā īsti tas te darbs notiek. Tas esot Fund Raising (ziedojumu vākšana) Kanādas sarkanajam krustam. It kā neslikti izklausās, cerams, būs tāpat arī nakamajā dienā.
Pēcpusdienā atkal ar bračku papļapāju un paskatījos pāris TV raidījumus. Neko sakarīgu šajās dienās nesanāk sameistarot. Izeju vien ārpus četrām sienām, lai izlocītu muskuļus un izvēdinātu galvu. Mums te laika apstākļi par nelaimi ir atbilstoši rudenim. Pirms tam visu laiku bija silts un saulains - 23 dienas no vietas nebija lietus un pelēks laiks. Tagad gan, pilns komplekts - vējains, slapš, un vēss. Dienas vēl īsākas paliek, bet nu ar to jāsamierinās.
Trešdiena pienāca ātri, no rīta gaidīju zvanu par jauno darbu, jo man solīja rīta pusē piezvanīt un pateikt cikos un kur jābūt. Plkst 12 jau biju samierinājies, ka mani te "piedirsuši", un atkal biju ieslīdzis darba meklējumos. Bet tad dažas min pirms vieniem man tomēr piezvana un pasaka, ka jābūt pēc stundas ofisā. Tad lielā steigā sataisos un sava metāla zirga mugurā minos uz viņu ofisu. Ierodos dažas minūtes pirms un atvelku elpu.
Mani iepazīsta ar pārējiem jaunajiem kolēģiem un mani supervisor (tas kurš mani apmācīs un no kura man jāmācās). Visi tādi jauni mana vecuma( +/- ). Visi sasēžamies mašīnās un dodamies pa nozīmētajām zonām.
Tātad jaunais darbs ir Door to Door Fund-raising priekš Kanādas sarkanā krusta. Izklausās jau neslikta lieta. Bet te ir tomēr apslēpts bizness. Tātad līdzekļu vākšana ir sekojoša. Cilvēkiem sākumā pielej pilnas ausis ar ātri sagremojamu un emocionālu informāciju un , ja izdodas labs sākums, tad nokļūsti uz viena emocionālā stāvokļa, kur prasi cilvēkam parakstīt "Application" (tā kā līgumu) par ikmēneša ziedojumu 30$ apmērā. Visu laiku jātēlo muļķis un nezinītis, un jāstāsta, ka tu jau naudu neprasi.
Par katru parkastītu aplikāciju TU saņem 60$. Nauda jau neslikta. Ja esi labs vārdotājs un aktieris, parasti vari dabūt 2 līdz 3 dienā. Dažreiz labāk dažreiz sliktāk. Tātad labs bizness. Firma pie kuras tu strādā, arī saņem procentus, no katras tavas aizpildītās aplikācijas.
Pirmājā dienā mans "skolotājs" dabūja 3 parakstus, un tā kā viņam līmenis augstāks, tad arī komisija viņam lielāka.
Man te sanāca savā galvā baigā pretruna. It kā dari labu lietu, un naudiņa neslikta sanāktu, bet prasīt cilvēkiem, kuri jau ziedo citur, kuriem nav tās liekās naudas, kuriem nav darba utt, tomēr ir nepareizi, jo tev jācenšās dabūt līgums no katra, līdz tu jūti, ka tomēr no šī nedabūsi, tad tikai novēli labu atlikušo dienu un turpini zvanīt vai klauvēt pie nākošajām durvīm.
Darba diena beidzās 8os. Tad visi ierodas atpakaļ ofisā un tiek apkopoti rezultāti. Man vēlreiz pārrunas ar ofisa vadītāju un savu skolotāju. Pasaka ka novērošanas dienas performance no manis esot laba un aicina jau nakamajā dienā uz pirmo īsto darba dienu. Pastāstu ka man tomēr vajag vienu dienu apdomai un, ka labāk sāktu 5dien. Viss ok. Bet sarunājam, ja kas ,tad tomēr rītdien zvanu un pasaku, ko domāju.
Minoties uz mājām visu cenšos pārdomāt, salikt visu pa plauktiņiem utt. It ka naudas spiests tomēr izdomāju, ka labāk būtu strādāt. Mājās jau ierodos nedaudz pirms 22 un saguris, paēdu nedaudz un dodos uz čuču muižu.
Nakamāja rītā jebšu ceturdienā, esmu izlēmis tomēr izmēģināt savus spēkus un dotības šajā jomā. Un dodos uz darbu laicīgi, jo šoreiz esmu nolēmis izmēģināt mississaugas sabiedrisko transporta sistēmu. Tā nu sanāk ka ierodos pusstundu pa agru.
Šodien mani iepazīstana ar tekstu, kas jāstāsta cilvēkiem un tad nu trenējos visā šajā mākslā. Tad dodamies atkal ielās. Pirmās mājas mums atsaka, un tad pie vienām durvīm uznāk domas, apziņa un emocijas, ka tomēr tas te nav pareizi, un ka es to te īsti nespēšu. Varbūt, ja man būtu cits "skolotājs", tad varbūt būtu sāvādāk. Varbūt esmu audzināts savādāk, varbūt tomēr neesmu radīts šādam Sales ( pārdošanas) darbam, vai vienkārši man kaut kas pietrūksts, lai darītu šādu darbu. Tas ir - varbūt.
Protams, nostrādāju līdz dienas baigām, jo domāju, ja nu kas kaut tomēr mainās, tad palikšu darbā. Beigās tomēr izdomāju nepalikt.
Piektdien no rīta turpināju meklēt darba iespējas Kānādas sludinājumu lapās. Pēcpusdienā devos uz Toronto pieteikties velokurjera darbam. Lielākās problēmas šajā darbā sagādā nokļūšana Toronto, jo sastrēgumstundās starpilsētu vilcienā nedrīkst ņemt līdzi velosipēdu. Ja sanāks atrisināt šo problēmu, tad darbs rokā.
Atpakaļ ceļā minoties no Toronto, pusceļā man pārsprāga, burtiskā nozīmē pārsprāda aizmugurējā riepa. Ko nu tagad darīt. Esmu iestrēdzis. Līdz sabiedriskajam transportam,kas man der un uz kura var uzlikt arī riteni, ir kādi 5 km. Lēnām stumju riteni un tad man pienāk īsziņa no Treisijas par nākamās dienas ballīti. Es zinādams, ka viņai ir minivens zvanu un prasu, vai ir brīva un vai var izpalīdzēt. Veikmse man uzsmaidīja. Pēc neilgi brīņa viņa mani savāca un aizveda mājās. Pateicos viņai un sarunājām, ka rītdien atkal dodamies uz Hamiltonu atpūsties.
Piektdienas vakaru nosēdēju mājās čilodams buduārā un skatoties TV.
Sestdien neko prātīgu pa dienu nesadarīju, tikai nedaudz sanāca palīdzēt Karēnai paravēt nezāles. Pēc vakariņām Treisija ar savu draugu mani savāca un devāmies uz Hamiltonu. Mums vēl pievienojās Patriks.
Atkal devāmies uz to pašu klubu, jo tajā tiekam par brīvu iekšā, un mūsu Hamiltonas draugiem, tas ļoti iet pie sirds, tāds tā kā vietējas studentu klubs. Pirms kluba iesildījāmies ar Holy Water pie Semas mājā. Esam uz viļņa un dodamies izlocīt muskuļus. Šoreiz kārtīgi iegriezu dejas grīdu. Un pašam arī prieks. Šoreiz kaut kā nemanīju neritminiekus, un mūzika arī labāka, lai gan, ja DJam kaut ko prasīja, tas tik pakratīja galva un sak būs bus pēc 15 min. Pagāja 2h līdz dabūju savu dziesmu :D .
Nakts cēlies izdevies.
Svētdienā biju apsolījies atkal pīrāgus sacept. No rīta sameistaroju mīklu un visu pārējo. Vienīgi šoreiz miklā nu ne par ko negribēja "celties". Vari likt kādā siltumā vien gribi, nu nekā. Galu galā, vakarpusē ar Karēnu nolēmām vēl vienu mīklu uztaisīt. Tā arī niķojās. Beigās tāpat ņēmām otru, pusrūgušu mīklu un meistarojām pāris pīrāgus un kanēļmaizītes. Pirāgi bija ēdāmi, bet kanēļmaizītes bija tik garšīgas, kā vēl nekad.
Pirmdienā un otrdienā vēl jo projām meklēju darbu. Un otrdienā laikam būs man beidzot veiksme uzsmaidījusi darba meklējumos. Neko vēl sīkāk nestāstīšu, kamēr nebūšu 100% drošs.
Par darba tirgu Toronto un tās apkaimē.
Nav jau tā, ka te nav darbu, bet vienkārši cenšos atrast kaut ko tādu, ko iepriekš esmu jau LV darījis, vai arī cenšos dabūt darbu savā studiju jomā. Un ja sanāk runāt face-to-face un paskaidrot savu pieredzi utt. tad darbs gandrīz vai garantēts. Bet sūtot caur eeeepastiem, jāprot sevi ļoti labi pasniegt īsā formā, lai tava kandidatūra izskatītos labi.
Darbu ir tik jāatrod pareizas laiks un pareizā vieta.
Kopš atgriezos neesmu strādājis HomeSensā, jo sākumā bija nelielas nesaprašanās ar Galveno menedžeri, jo viņa domāja, ka es esmu Kristaps un otrādi. Jo Alnītis pedējā darba nedēļa, kad viņa bija atvaļinājumā, nedaudz par daudz slaistījās un nedarīja neko. Tad sanāca, neliels nesmukums. Un izdomāju, beigās atpakaļ uz HomeSensu neiet.
Atceros reiz sakāmo, ko tētis teicis - nekāp vienā un tai pašā upē divreiz. Cerams, ka tas attaisnosies.
Vēl tik gribēju piebilst, jo atcerējos, ka - riteņbraukšanas ceļojumā, kaut kur pa ceļam redzejām, kā onkuls pretī brauc ar ŅIVU :).
Tas nu viss šai reizei...
Turās
Pirmdiena man pagāja viennozīmīgi virtuālajā pasaulē. Visu dienu šķiroju darba sludinājumus un mana elektronoskā pasta kastītē bija uzkarsusi no izejošajām vestulēm ar manu rezumē pielikumā. Lielais darbs vainagojās ar nelielu panākumu - tiku uzaicināts uz darba interviju nakošajā dienā. Protams, ka visu atlikušo dienas daļu arī tika pētīti Kanādas globālā tīmekļa darba piedāvājumi. Bet no citiem atbildes nebija. Nu neko vismaz viens ir, prāts priecīgs šodienai. Vēl pa dienu parunāju ar bračku, tas man arī pastāsta, kas jauns LV un manā miesitņā. Konstatēju, ka tomēr pietrūkst LV dzīves nedaudz, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, varbūt tapēc jau ka 3 nedēļas viens pats te ņemos ( it kā tikko tikai būtu atbraucis uz tejieni, tikai jau ar nelielu pieredzi un dažām paziņām).
Otrdien devos uz darba interviju. Jādodas 22km līdz birojam, kas sanāk tieši Mississaugas otrā galā. Ar riteni 50 minūšu minējiens, neliels treninš noder, lai sevi uzturētu formā. Intervija norit gludi, un es tieku uzaicināts uz nākamo kārtu, kas būs vienas dienas garumās, kur man būs jāseko kādam līdzi un jāskatās kā īsti tas te darbs notiek. Tas esot Fund Raising (ziedojumu vākšana) Kanādas sarkanajam krustam. It kā neslikti izklausās, cerams, būs tāpat arī nakamajā dienā.
Pēcpusdienā atkal ar bračku papļapāju un paskatījos pāris TV raidījumus. Neko sakarīgu šajās dienās nesanāk sameistarot. Izeju vien ārpus četrām sienām, lai izlocītu muskuļus un izvēdinātu galvu. Mums te laika apstākļi par nelaimi ir atbilstoši rudenim. Pirms tam visu laiku bija silts un saulains - 23 dienas no vietas nebija lietus un pelēks laiks. Tagad gan, pilns komplekts - vējains, slapš, un vēss. Dienas vēl īsākas paliek, bet nu ar to jāsamierinās.
Trešdiena pienāca ātri, no rīta gaidīju zvanu par jauno darbu, jo man solīja rīta pusē piezvanīt un pateikt cikos un kur jābūt. Plkst 12 jau biju samierinājies, ka mani te "piedirsuši", un atkal biju ieslīdzis darba meklējumos. Bet tad dažas min pirms vieniem man tomēr piezvana un pasaka, ka jābūt pēc stundas ofisā. Tad lielā steigā sataisos un sava metāla zirga mugurā minos uz viņu ofisu. Ierodos dažas minūtes pirms un atvelku elpu.
Mani iepazīsta ar pārējiem jaunajiem kolēģiem un mani supervisor (tas kurš mani apmācīs un no kura man jāmācās). Visi tādi jauni mana vecuma( +/- ). Visi sasēžamies mašīnās un dodamies pa nozīmētajām zonām.
Tātad jaunais darbs ir Door to Door Fund-raising priekš Kanādas sarkanā krusta. Izklausās jau neslikta lieta. Bet te ir tomēr apslēpts bizness. Tātad līdzekļu vākšana ir sekojoša. Cilvēkiem sākumā pielej pilnas ausis ar ātri sagremojamu un emocionālu informāciju un , ja izdodas labs sākums, tad nokļūsti uz viena emocionālā stāvokļa, kur prasi cilvēkam parakstīt "Application" (tā kā līgumu) par ikmēneša ziedojumu 30$ apmērā. Visu laiku jātēlo muļķis un nezinītis, un jāstāsta, ka tu jau naudu neprasi.
Par katru parkastītu aplikāciju TU saņem 60$. Nauda jau neslikta. Ja esi labs vārdotājs un aktieris, parasti vari dabūt 2 līdz 3 dienā. Dažreiz labāk dažreiz sliktāk. Tātad labs bizness. Firma pie kuras tu strādā, arī saņem procentus, no katras tavas aizpildītās aplikācijas.
Pirmājā dienā mans "skolotājs" dabūja 3 parakstus, un tā kā viņam līmenis augstāks, tad arī komisija viņam lielāka.
Man te sanāca savā galvā baigā pretruna. It kā dari labu lietu, un naudiņa neslikta sanāktu, bet prasīt cilvēkiem, kuri jau ziedo citur, kuriem nav tās liekās naudas, kuriem nav darba utt, tomēr ir nepareizi, jo tev jācenšās dabūt līgums no katra, līdz tu jūti, ka tomēr no šī nedabūsi, tad tikai novēli labu atlikušo dienu un turpini zvanīt vai klauvēt pie nākošajām durvīm.
Darba diena beidzās 8os. Tad visi ierodas atpakaļ ofisā un tiek apkopoti rezultāti. Man vēlreiz pārrunas ar ofisa vadītāju un savu skolotāju. Pasaka ka novērošanas dienas performance no manis esot laba un aicina jau nakamajā dienā uz pirmo īsto darba dienu. Pastāstu ka man tomēr vajag vienu dienu apdomai un, ka labāk sāktu 5dien. Viss ok. Bet sarunājam, ja kas ,tad tomēr rītdien zvanu un pasaku, ko domāju.
Minoties uz mājām visu cenšos pārdomāt, salikt visu pa plauktiņiem utt. It ka naudas spiests tomēr izdomāju, ka labāk būtu strādāt. Mājās jau ierodos nedaudz pirms 22 un saguris, paēdu nedaudz un dodos uz čuču muižu.
Nakamāja rītā jebšu ceturdienā, esmu izlēmis tomēr izmēģināt savus spēkus un dotības šajā jomā. Un dodos uz darbu laicīgi, jo šoreiz esmu nolēmis izmēģināt mississaugas sabiedrisko transporta sistēmu. Tā nu sanāk ka ierodos pusstundu pa agru.
Šodien mani iepazīstana ar tekstu, kas jāstāsta cilvēkiem un tad nu trenējos visā šajā mākslā. Tad dodamies atkal ielās. Pirmās mājas mums atsaka, un tad pie vienām durvīm uznāk domas, apziņa un emocijas, ka tomēr tas te nav pareizi, un ka es to te īsti nespēšu. Varbūt, ja man būtu cits "skolotājs", tad varbūt būtu sāvādāk. Varbūt esmu audzināts savādāk, varbūt tomēr neesmu radīts šādam Sales ( pārdošanas) darbam, vai vienkārši man kaut kas pietrūksts, lai darītu šādu darbu. Tas ir - varbūt.
Protams, nostrādāju līdz dienas baigām, jo domāju, ja nu kas kaut tomēr mainās, tad palikšu darbā. Beigās tomēr izdomāju nepalikt.
Piektdien no rīta turpināju meklēt darba iespējas Kānādas sludinājumu lapās. Pēcpusdienā devos uz Toronto pieteikties velokurjera darbam. Lielākās problēmas šajā darbā sagādā nokļūšana Toronto, jo sastrēgumstundās starpilsētu vilcienā nedrīkst ņemt līdzi velosipēdu. Ja sanāks atrisināt šo problēmu, tad darbs rokā.
Atpakaļ ceļā minoties no Toronto, pusceļā man pārsprāga, burtiskā nozīmē pārsprāda aizmugurējā riepa. Ko nu tagad darīt. Esmu iestrēdzis. Līdz sabiedriskajam transportam,kas man der un uz kura var uzlikt arī riteni, ir kādi 5 km. Lēnām stumju riteni un tad man pienāk īsziņa no Treisijas par nākamās dienas ballīti. Es zinādams, ka viņai ir minivens zvanu un prasu, vai ir brīva un vai var izpalīdzēt. Veikmse man uzsmaidīja. Pēc neilgi brīņa viņa mani savāca un aizveda mājās. Pateicos viņai un sarunājām, ka rītdien atkal dodamies uz Hamiltonu atpūsties.
Piektdienas vakaru nosēdēju mājās čilodams buduārā un skatoties TV.
Sestdien neko prātīgu pa dienu nesadarīju, tikai nedaudz sanāca palīdzēt Karēnai paravēt nezāles. Pēc vakariņām Treisija ar savu draugu mani savāca un devāmies uz Hamiltonu. Mums vēl pievienojās Patriks.
Atkal devāmies uz to pašu klubu, jo tajā tiekam par brīvu iekšā, un mūsu Hamiltonas draugiem, tas ļoti iet pie sirds, tāds tā kā vietējas studentu klubs. Pirms kluba iesildījāmies ar Holy Water pie Semas mājā. Esam uz viļņa un dodamies izlocīt muskuļus. Šoreiz kārtīgi iegriezu dejas grīdu. Un pašam arī prieks. Šoreiz kaut kā nemanīju neritminiekus, un mūzika arī labāka, lai gan, ja DJam kaut ko prasīja, tas tik pakratīja galva un sak būs bus pēc 15 min. Pagāja 2h līdz dabūju savu dziesmu :D .
Nakts cēlies izdevies.
Svētdienā biju apsolījies atkal pīrāgus sacept. No rīta sameistaroju mīklu un visu pārējo. Vienīgi šoreiz miklā nu ne par ko negribēja "celties". Vari likt kādā siltumā vien gribi, nu nekā. Galu galā, vakarpusē ar Karēnu nolēmām vēl vienu mīklu uztaisīt. Tā arī niķojās. Beigās tāpat ņēmām otru, pusrūgušu mīklu un meistarojām pāris pīrāgus un kanēļmaizītes. Pirāgi bija ēdāmi, bet kanēļmaizītes bija tik garšīgas, kā vēl nekad.
Pirmdienā un otrdienā vēl jo projām meklēju darbu. Un otrdienā laikam būs man beidzot veiksme uzsmaidījusi darba meklējumos. Neko vēl sīkāk nestāstīšu, kamēr nebūšu 100% drošs.
Par darba tirgu Toronto un tās apkaimē.
Nav jau tā, ka te nav darbu, bet vienkārši cenšos atrast kaut ko tādu, ko iepriekš esmu jau LV darījis, vai arī cenšos dabūt darbu savā studiju jomā. Un ja sanāk runāt face-to-face un paskaidrot savu pieredzi utt. tad darbs gandrīz vai garantēts. Bet sūtot caur eeeepastiem, jāprot sevi ļoti labi pasniegt īsā formā, lai tava kandidatūra izskatītos labi.
Darbu ir tik jāatrod pareizas laiks un pareizā vieta.
Kopš atgriezos neesmu strādājis HomeSensā, jo sākumā bija nelielas nesaprašanās ar Galveno menedžeri, jo viņa domāja, ka es esmu Kristaps un otrādi. Jo Alnītis pedējā darba nedēļa, kad viņa bija atvaļinājumā, nedaudz par daudz slaistījās un nedarīja neko. Tad sanāca, neliels nesmukums. Un izdomāju, beigās atpakaļ uz HomeSensu neiet.
Atceros reiz sakāmo, ko tētis teicis - nekāp vienā un tai pašā upē divreiz. Cerams, ka tas attaisnosies.
Vēl tik gribēju piebilst, jo atcerējos, ka - riteņbraukšanas ceļojumā, kaut kur pa ceļam redzejām, kā onkuls pretī brauc ar ŅIVU :).
Tas nu viss šai reizei...
Turās
Vakara pasaciņa
Izguglēts
29.11.07
Izguglēts
Autors: Korijs Doktorovs (Cory Doxtorow)
Google kontrolē tavu e-pastu, tavus video ierakstus, tavu kalendāru, tavus meklējumus…Kas notiktu, ja tā kontrolētu tavu dzīvi?
„Parādiet man sešas rindiņas, ko uzrakstījis visgodājamākais cilvēks, un es atradīšu iemeslu, lai viņu pakārtu.”
- kardināls Rišeljē
„Mēs par tevi nezinām pietiekoši daudz.”
– Google vadītājs Ēriks Šmidts (Eric Schmidt).
Gregs nolaidās Sanfrancisko Starptautiskajā lidostā pulksten 8.00 vakarā, taču, kamēr viņš bija ticis līdz muitas kontrolpunkta rindai, bija jau pāri pusnaktij. Viņš iznira no pirmās klases kajītes tumši iededzis, neskuvies un vaļīgs pēc mēneša ilgas atpūtas Kabo pludmalē (niršana ar akvalangu trīs reizes nedēļā, atlikušajā laikā franču koledžas meiteņu pavedināšana). Pirms mēneša, atstājot šo pilsētu, viņš bija sakumpis resnvēderains grausts. Tagad viņš izskatījās kā bronzas dievs, kas piesaistīja apbrīnas pilnus skatienus no stjuartēm lidmašīnā.
Pēc četrām muitas kontrolpunkta rindā pavadītajām stundām viņš no bronzā iesauļotās dievības jau atkal bija pārvērties par vienkāršu cilvēku. Nelielā eiforija bija zudusi, pār viņa pēcpusi tecēja sviedri, viņa pleci un kakls bija tik saspringti, ka muguras augšdaļa likās kā tenisa rakete. Viņa iPoda baterijas jau sen bija nosprāgušas un viņam neatlika nekas cits kā noklausīties priekšā stāvoša pusmūža pāra sarunā.
"Mūsdienu tehnoloģijas brīnumi," paraustīdama plecus, sacīja sieviete. Viņa skatījās uz blakus esošo izkārtni: Imigrācija — Nodrošina Google.
"Man likās, ka tas sāksies tikai nākamajā mēnesī!?" Vīrietis pārmaiņus te lika uz galvas, te atkal turēja rokās milzīgu sombrero.
Amerikas Savienoto Valstu valdība ir iztērējusi 15 miljardus dolāru, taču nav noķērusi nevienu teroristu. Acīmredzot valsts sektoram nebija iespēju veikt atbilstošu meklēšanu.
Google izmantošana uz robežas. Kristus. Gregs aizgāja no Google pirms sešiem mēnešiem, nomainot darbu pret „laiku, ko izmantot tikai sev”. Tas izrādījās daudz neienesīgāk, nekā viņš bija domājis. Nākamos piecus mēnešus viņš pārsvarā pavadīja labojot savu draugu datorus, pa dienu skatoties televizoru un pieņemoties svarā par 10 mārciņām, tam par iemeslu uzskatot sēdēšanu mājās nevis atrašanos Googleplex ēkā ar tās labi aprīkoto diennakts trenažieru zāli.
Viņam, protams, vajadzēja paredzēt, ka tā būs. Amerikas Savienoto Valstu valdība bija izšķiedusi 15 miljardus dolāru programmai, kas ļautu noņemt katra robežas šķērsotāja pirkstu nospiedumu un iegūt fotogrāfiju, taču nebija noķērusi nevienu teroristu. Acīmredzot valsts sektoram nebija iespēju veikt atbilstošu meklēšanu.
Muitas un robežapsardzes biroja (MRB) darbiniekam zem acīm bija loki, un viņš lūrēja sava datora ekrānā, turklāt ar saviem cīsiņiem līdzīgiem pirkstiem klikšķinot klaviatūru. Tādēļ nav brīnums, ka izkļūšana no tās nolādētās lidostas aizņēma četras stundas.
"Labvakar!" teica Gregs, pasniedzot muitas darbiniekam savu iesvīdušo pasi. Kaut ko pie sevis noņurdēdams, ierēdnis paķēra pasi, tad cieši ieurbās ekrānā un klikšķināja klaviatūru. Ilgi. Viņa lūpu kaktiņā bija palikušas ēdiena drupačas, kuras tagad ar mēli mēģināja nolaizīt.
"Nevēlaties man pastāstīt par 1998. gada jūniju?"
Gregs pacēla acis no sava Izlidošanas saraksta. "Kā lūdzu?"
"1998. gada 17. jūnijā jūs ievietojāt ziņu alt.burningman par jūsu nodomu apmeklēt festivālu. Jūs jautājāt: ”Vai tiešām līķauti ir tik slikta ideja?" ”
Robežšķērsošana — Nodrošina Google.
Pratinātājs papildus pārbaužu nodaļā bija cilvēks gados un tik kaulains, ka izskatījās kā iztēsts no koka. Viņa jautājumi bija daudz nopietnāki nekā par līķautiem.
"Pastāstiet man par jūsu hobijiem! Vai jūs nodarbojaties ar raķešu tehnikas modelēšanu?"
"Ar ko?"
"Raķešu tehnikas modelēšanu."
"Nē," teica Gregs, "nē, es nenodarbojos." Viņš nojauta, uz kurieni tas viss veda.
Vīrietis kaut ko atzīmēja un nedaudz paklikšķināja. „Redzat, es jautāju to tāpēc, ka man uzrādās ievērojams skaits sludinājumu par raķešu tehnikas piegādi, kuri ir jūsu Google meklēšanas rezultātos un Google e-pastā."
Gregs sajuta krampjus vēderā. "Jūs skatāties manus meklēšanas rezultātus un manu e-pastu?" Viņš veselu mēnesi nebija pat pieskāries klaviatūrai, bet viņš zināja, ka tas, ko viņš ir ievadījis Google meklēšanas joslā, par viņu varēja pastāstīt daudz vairāk, nekā viņš stāstīja savam psihiatram.
"Kungs, nomierinieties, lūdzu. Nē, es neskatos uz jūsu meklēšanas pieprasījumiem," vīrietis sacīja izsmejošā tonī. "Tas būtu antikonstitucionāli. Mēs redzam tikai sludinājumus, kuri parādās, kad jūs lasāt e-pastu un veicat meklēšanu. Man ir informatīva brošūra, kurā tas viss ir izskaidrots. Es jums to iedošu, kad mēs beigsim šo pārbaudi."
"Bet tie sludinājumi taču neko nenozīmē," izdvesa Gregs. "Es saņemu sludinājumus par Ann Coulter zvana melodijām ikreiz, kad saņemu e-pasta vēstuli no sava drauga Kulterā (Coulter), Aiova štatā!"
Vīrietis pamāja ar galvu. "Es saprotu, kungs. Un tieši tāpēc es te sarunājos ar jums. Kāpēc, jūsuprāt, sludinājumi par raķešu modelēšanu parādās tik bieži?"
Gregs lauzīja galvu. "Labi, vienkārši pameklējiet Google vārdu salikumu ”kafijas fanātiķi” ”. Gregs aktīvi bija iesaistījies kafijas fanātiķu darba grupā, palīdzot tiem izveidot mājas lapu, kurā būtu iespējams iegādāties ”mēneša kafiju”. Jaunā kafijas šķirne, kuru šī grupa plānoja ieviest tirgū, saucās „Raķešu degviela”, tādēļ tieši vārdi "raķešu degviela" un "ieviešana" visticamāk lika Google izspļaut kaut kādus sludinājumus par raķešu modelēšanu.
Viņi jau gandrīz bija beiguši nopratināšanu, kad „kokainais” vīrelis uzgāja bildes no Helovīna. Tās parādījās starp meklēšanas rezultātiem "Greg Lupinski” trešajā meklēšanas lapā.
"Tas bija tematiskais vakars par Līča Karu," Gregs teica. "Kastro."
"Un jūs esat saģērbies kā...?"
"Terorists-pašnāvnieks," viņš kautrīgi atbildēja. Pat tikai šo vārdu izrunāšana lika viņam sarauties.
"Nāciet man līdzi, Lupinski kungs," teica ierēdnis.
Pulkstenis jau rādīja pāri trijiem naktī, kad viņu atbrīvoja. Viņa čemodāni pamesti stāvēja uz slīdošā bagāžas celiņa. Viņš tos paņēma un ieraudzīja, ka kāds tos ir atvēris un pēc tam nevīžīgi aiztaisījis. Vietām no čemodāna rēgojās apģērbs.
Ieradies mājās, viņš atklāja, ka visas viņa pirms Kolumba laika statuju kopijas bija saplēstas un uz jaunā baltā kokvilnas krekla bija nepatīkams pēdas nospiedums. Viņa apģērbs vairs nesmaržoja pēc Meksikas, tas smirdēja pēc lidostas.
Viņš nemaz netaisījās gulēt. Ne par ko. Viņam tas ar kādu bija jāpārrunā. Tikai viens cilvēks spētu to saprast, un, par laimi, viņa parasti šajā laikā bija nomodā.
Pasmaidiet, Jūs filmē Google
Meija sāka strādāt Google divus gadus pēc Grega. Tieši viņa pārliecināja Gregu braukt uz Meksiku pēc tam, kad viņš bija saņēmis naudu par akcijām. Viņas vārdi bija: „Jebkur. Galvenais, lai tu varētu sākt jaunu dzīvi.”.
Meijai bija divi milzīgi šokolādes krāsas labradori un ļoti, ļoti pacietīga draudzene Laurija, kura varēja samierināties ar jebko, izņemot to, ka divi 350 mārciņas smagi nosiekalojušies suņi staipītu viņu pa Dolores parku sešos no rīta.
Gregs traucās pretī Meijai, taču viņa centās pieturēt labradoru Meisu. Atpazinusi Gregu, Meija nometa suņu siksnas uz zemes un, pieturēdama tās ar kāju, apskāva Gregu. "Kur ir Gregs? Vecīt, tu nu gan izskaties seksīgi!"
Viņš arī viņu apskāva, taču nojauta, kā viņš varētu smirdēt pēc agresīvas guglēšanas nakts. "Meija," viņš teica, "ko tu zini par Google un MRB?"
Viņa sastinga. Viens no suņiem sāka smilkstēt. Viņa paskatījās apkārt un tad pamāja uz tenisa laukumu pusi. "Tur augšā uz gaismas laternas...Neskaties!" viņa teica. "Tas ir viens no mūsu galvenajiem WiFi pieejas punktiem. Tā ir platleņķa web-kamera. Aizgriezies prom no tās, kad tu runā."
Patiesībā pilsētas ”sasiešana” ar web-kamerām Googlei nemaz neizmaksāja tik dārgi. It īpaši, ja ieguvumus aprēķina, ņemot vērā to, ka cilvēkiem reklāmu iespējams pasniegt atkarībā no tā, kur viņi sēž. Gregs nepievērsa īpašu uzmanību tam, ka kameras visos šajos pieejas punktos kļuva publiskas – tā bija blogu vētras diena. Cilvēki spēlējās ar jauno „visu redzošo” rotaļlietu, pietuvinot kameru rajoniem, kuros defilē prostitūtas. Taču ar laiku sajūsma noplaka.
Jūtoties visai muļķīgi, Gregs nomurmināja: "Tu joko."
"Seko man," viņa teica, aizgriezdamās no laternas staba.
Suņi nebija visai priecīgi par pastaigas saīsināšanu, tādēļ, kad Meija virtuvē gatavoja kafiju, tie izrādīja savu nepatiku.
"Mēs ar MRB vienojāmies par kompromisu," viņa teica, sniedzoties pēc piena. "Viņi piekrita pārstāt okšķerēt mūsu meklēšanas ierakstos, savukārt mēs atļāvām viņiem apskatīt reklāmas, kas tiek parādītas lietotājiem."
Gregam palika slikti. "Kāpēc? Tikai nesaki man, ka Yahoo jau to darīja..."
"Nē, nē. Nu, jā, protams, Yahoo jau to darīja. Taču tas ne jau tāpēc, ka Google piekrita. Tu taču zini, ka republikāņi ienīst Google. Mēs esam pārliecināti demokrāti, tādēļ mēs darām visu iespējamo, lai izlīgtu ar viņiem, pirms viņi mums uzbrūk. Mēs neesam P.I.I. – Personīgi identificējoša informācija, informācijas laikmeta toksiskais smogs. Tie ir tikai metadati, tātad, tas ir tikai maziņš ļaunums."
"Kāpēc tad tāda intriga?"
Meija nopūtās un apskāva labradoru, kurš ar savu milzīgo galvu bakstīja viņas celi. "Spiegi ir kā utis. Viņi iekļūst visur. Viņi uzrodas mūsu sanāksmēs. Sajūta kā Padomju ministrijā. Un tad vēl tā drošības attīrīšana – mēs tikām sadalīti divās grupās: „tīrie” un „aizdomīgie”. Mēs visi zinām, kurš nav tīrs, bet neviens nezina, kādēļ. Es esmu tīra. Par laimi, tas, ka esmu lesbiete neliedz man būt „tīrai”. Neviens „tīrais” nevēlētos ēst pusdienas ar kādu no „aizdomīgajiem."
Cilvēku novērošana - īpaši pievērošot uzmanību "padziļinātas intereses personām"
Gregs jutās ļoti noguris. "Tad jau laikam man ir paveicies, ka dzīvs esmu izkļuvis no lidostas. Tikpat labi es būtu varējis „izgaist”, ja tas beigtos slikti, ja?"
Meija uzmanīgi skatījās viņā. Viņš gaidīja atbildi.
"Kas?"
"Es vēlos tev ko pastāstīt, bet tev to būs jāaizmirst, labi?"
"Hm... tu taču neesi teroristu šūniņā, vai ne?"
"Nav tik vienkārši. Lieta tāda, ka lidostas MRB pārbaudei ir „pirmā sieta” funkcija. Tā ļauj spiegiem sašaurināt viņu meklēšanas kritērijus. Līdz ar brīdi, kad tevi uz robežas uzaicina uz papildu pārbaudi, tu kļūsti par „padziļinātas intereses personu”, un viņi vairs nekad nepārstās tev sekot. Viņi pārskatīs web-kameras, lai tikai uzmeklētu tavu seju un stāvu. Viņi lasīs tavu e-pastu un uzraudzīs tavus meklējumus internetā."
"Man likās, tu teici, ka tiesas viņiem to neļaus..."
"Tiesas neļaus viņiem „nejauši” pārbaudīt tevi Google. Bet tiklīdz tu esi sistēmā, tā jau ir selektīva meklēšana. Viss notiek likumīgi. Ja reiz viņi sāk tevi pārbaudīt Google, viņi vienmēr kaut ko atradīs. Visi tavi dati tiek ievadīti lielā „piltuvē”, kura meklē „aizdomīgas iezīmes”, izmantojot novirzes no statistikas normām, lai pieķertu tevi."
Gregam likās, ka viņš varētu izvemties. "Kā tas varēja notikt, velns ar ārā? Google bija laba vieta. „Neesi ļauns!" Tāds bija korporatīvais moto, un Gregs lielākoties tieši tādēļ izvēlējās savu datoru zinātņu doktora grādu iegūt nevis Stenfordā, bet tieši Mountain-Vjū. (Mountain View)
Meija atbildēja ar sarkastisku smīniņu. "Neesi ļauns? Beidz, Greg! Mūsu lobēšanas grupa ir tā pati kriptofašistu grupa, kura mēģināja sašūpot Kerriju. Mēs aizliegto augli pamēģinājām jau pirms ilgāka laika."
Viņi minūti klusēja.
"Tas sākās Ķīnā," viņa beidzot turpināja. "Tiklīdz mēs pārvietojām savus serverus uz kontinentu, tie pārgāja Ķīnas jurisdikcijā."
Gregs nopūtās. Viņš ļoti labi zināja Google iespējas. Ikreiz, kad jūs apmeklējat mājaslapu ar Google reklāmu vai izmantojat Google kartes vai Google e-pastu, pat ja jūs sūtat vēstuli uz Gmail kontu, uzņēmums rūpīgi ievāc informāciju par jums. Nesen mājas lapas meklēšanas optimizācijas programmatūra sāka izmantot šos datus, lai piemērotu Interneta meklējumus atsevišķiem lietotājiem. Tas izrādījās revolucionārs instruments reklāmas nozarē. Autoritārai valdībai būtu citi mērķi.
"Viņi izmantoja mūs, lai izveidotu cilvēku profilus," viņa turpināja. "Kad viņi uzgāja kādu, ko vēlējās arestēt, viņi nāca pie mums un meklēja iemeslus, lai to apcietinātu. Ir diezgan maz darbību, ko iespējams izdarīt Tīmeklī un kas Ķīnā būtu likumīgs."
Gregs pamāja galvu. "Kādēļ viņiem serveri bija jāizvieto Ķīnā?"
"Valdība paziņoja, ka savādāk viņi mūs nobloķēs. Un bija taču Yahoo." Tie abi ieņēma savu pozīciju. Vienā brīdī Google darbinieki kļuva apsēsti ar Yahoo, vairāk uztraucoties par to, ko darīja viņu konkurenti, nevis kā veicās viņu pašu uzņēmumam. "Tādēļ mēs tā rīkojāmies, taču daudziem no mums šī ideja nepatika."
Meija malkoja kafiju un pazemināja balsi. Viens no suņiem kaut ko uzstājīgi ošņāja zem Grega krēsla.
"Ķīnieši uzreiz lūdza mūs uzsākt meklēšanas rezultātu cenzēšanu," teica Meija. "Google piekrita. Uzņēmuma nostāja bija pārsteidzoša: ”Mēs nedarām ļaunumu – mēs patērētājiem sniedzam pieeju labākam meklēšanas instrumentam! Ja mēs viņiem parādītu meklēšanas rezultātus, kurus viņi nevarētu izmantot, tas viņus tikai sarūgtinātu. Tā būtu slikta lietotāja pieredze.'"
"Un kas tagad notiks?" Gregs nostūma suni malā. Meija izskatījās aizvainota.
"Tagad tu esi intereses persona, Greg.”
Tagad tev jādzīvo ar apziņu, ka ir kāds, kurš pastāvīgi tevi novēro. Tu taču zini Google misiju, vai ne? „Organizē Pasaules informāciju”. Visu. Pēc pieciem gadiem mēs zināsim, cik daudz sūdu bija podā, pirms tu nolaidi ūdeni. Apvieno to ar faktu, ka jebkurš, kurš līdzinās statistiskam ”sliktā puiša” tēlam automātiski tiek turēts aizdomās, un tu tāds esi"
"Izguglēts."
"Pilnīgi." Viņa piekrītoši pamāja.
Ikreiz, kad apmeklējat lapu ar Google piedāvātajām reklāmām, vai izmantojat Google maps, vai Gmail - pat ja tikai nosūtijāt e-pastu uz Gmail kontu - viņi ievāca par Jums informāciju.
Meija abus labradorus aizveda uz guļamistabu. Viņš dzirdēja klusu strīdu ar viņas draudzeni, viņa atgriezās viena.
"Es varu to labot," viņa ātri pačukstēja. "Kad ķīnieši sāka vākt kopā cilvēkus, mēs ar kolēģiem savus 20 procentus veltījām projektam, lai viņus apčakarētu. (Viena no Google biznesa inovācijām bija noteikums, ka katrs darbinieks 20 procentus no sava laika var veltīt saviem personīgajiem projektiem.) "Mēs to saucam par Google attīrītāju. Tas iekļūst dziļi datu bāzē un padara tevi statistiski pieņemamāku. Tas attīra tavus meklējumus, tavas Gmail histogrammas, tavus pārlūkošanas šablonus. Visu. Greg, es varu tevi attīrīt. Tā ir vienīga izeja."
"Es nevēlos, lai tev rastos problēmas."
Viņa noliedzoši papurināja galvu. "Es jau esmu nolemta. Kopš radīju šo nolādēto programmu, ar katru dienu es tuvojos tam brīdim – tas ir tikai laika jautājums, līdz kāds izstāstīs par manām zināšanām un pagātni MRB un, ai, es nezinu. Cīņā pret abstraktiem lietvārdiem Viņi var izdarīt jebko ar tādiem cilvēkiem kā es."
Gregs atcerējās lidostu. Izmeklēšanu. Viņa kreklu, pēdas nospiedumu uz to.
"Izdari to," viņš teica.
Tīras rokas? — Google zina visus tavus mazos, netīros noslēpumus.
Google attīrītājs darīja brīnumus. Gregs varēja to pateikt pēc sludinājumiem, kuri izlēca līdz ar viņa meklēšanas pieprasījumiem. Reklāmas tiešām bija domātas kādam citam: Intelektuāli fakti par dizainu, Tiešsaistes semināru grāds, Rītdiena bez terora, Pornogrāfiju bloķējoša programmatūra, Homoseksuālista dienas kārtība, Lētas biļetes uz Tobija Kīta koncertu (Toby Keith). Te strādāja Meijas programma. Neapšaubāmi Google jaunā personalizētā meklēšana skaidri uzskatīja viņu par kādu pavisam citu, dievbijīgu labā flanga piekritēju.
Tas viņam derēja.
Tad viņš uzklikšķināja uz savas adrešu grāmatiņas un atklāja, ka puse no viņa kontaktiem bija pazuduši. Viņa Gmail pastkastīte bija satrunējusi kā termītiem pārņemts celms. Viņa Orkut profils bija padarīts „normālāks”. Viņa kalendārs, ģimenes fotogrāfijas, grāmatzīmes – viss bija tukšs. Pirms tam viņš nebija iedomājies, cik liela viņa tīmekļa identitātes daļa migrēja uz Internetu un virzījās uz Google servera fermām – visa viņa tīmekļa personība. Meija bija viņu kārtīgi attīrījusi – viņš bija kļuvis par neredzamo cilvēku.
Gregs samiegojies nospieda pogas uz portatīva datora pie viņa gultas, lai ieslēgtu tā ekrānu. Viņš uzmeta skatienu mirgojošam rīkjoslas pulkstenim: 4:13 no rīta! Jēzus! Kurš varētu dauzīties pie viņa durvīm tādā laikā?
Viņš neskaidrā balsī nobļāvās "Nāku!" un uzvilka halātu un čības. Šļūkdams pa koridoru, pa ceļam viņš iededza gaismu. Viņš paskatījās durvju actiņā un ieraudzīja Meiju, kuras drūmais skatiens vērās tieši viņā.
Viņš noņēma durvju ķēdīti, attaisīja aizbīdni un atvēra durvis. Meija steidzīgi pagāja viņam garām, viņai sekoja suņi un viņas draudzene.
Viņas āda spīdēja no sviedriem, parasti saķemmētie mati bija pielipuši pierei. Viņa berzēja savas jau tā sasarkušās acis.
"Kravā somu!" viņa aizsmakusi ķērca.
"Kas?"
Viņa satvēra viņu aiz pleciem. "Dari to!" viņa teica.
"Uz kurieni tu gribi...?"
"Uz Meksiku laikam. Vēl nezinu. Kravā, nolādēts." Viņa izspraucās garām viņam uz vannas istabu un sāka raut vaļā atvilktnes.
"Meija," viņš asi atbildēja, "Es nekur netaisot braukt, kamēr tu man nepateiksi, kas īsti notiek."
Viņa nikni uz viņu paskatījās un atsedza matus no savas sejas. "Google-attīrītājs dzīvo. Kad es attīrīju tavu Google kontu, es to izslēdzu un aizgāju, jo bija pārāk bīstami izmantot to vēlreiz. Taču tas ir uzstādīts tā, lai sūtītu man e-pasta paziņojumus ikreiz, kad tas tiek izmantots. Kāds to ir izmantojis sešas reizes, lai attīrītu trīs ļoti īpašus kontus. Kā izrādījās, tie visi pieder Senāta Tirdzniecības Komitejas locekļiem, kas izvirzīti pārvēlēšanai."
"Vai gugleri apmelo senatorus?"
"Ne jau gugleri. Tas nāk no ārpuses. IP bloks ir reģistrēts Kolumbijas apgabalā. Un visas IP adreses izmantoja Gmail lietotāji. Uzmini, kam pieder šie konti?"
"Tu spiegoji Gmail kontos?"
"Labi. Jā. Es izskatīju cauri viņu e-pastu. Laiku pa laikam to dara visi un daudz sliktākiem nolūkiem nekā es. Bet apskaties – iznāk, ka to visu pārvalda mūsu lobēšanas firma. Viņi vienkārši tādā veidā dara savu darbu aizstāv uzņēmuma intereses."
Nav iespējams noslēpties nekur - Googleplex
Gregs juta, kā pulss sitas deniņos. "Mums tas kādam ir jāizstāsta."
"Tas nedos nekādu labumu. Viņi par mums zina visu. Viņi var redzēt ikkatru meklēšanu, ikkatru e-pastu. Ikreiz, kad mēs nokļūstam web-kamerās. Kas ir mūsu sociālajā tīklā. Vai tu zināji, ka, ja tev Orkut ir 15 draugi, saskaņā ar statistikas datiem tu esi tikai trīs soļu attālumā no cilvēka, kurš ar naudu veicinājis „teroristu” lietu? Atceries lidostu? Par šo tu tajā figurēsi daudz ilgāk."
"Meija," brīdi apdomājies sacīja Gregs. "Vai tu nepārspīlē ar to bēgšanu uz Meksiku? Vienkārši aizej. Mēs varam uzsākt paši kaut ko savu vai ko tamlīdzīgu. Tas ir ārprāts."
"Viņi šodien ieradās pie manis" viņa teica. "Divi darbinieki no MRB. Viņi bija pie mums vairākas stundas. Un viņi man uzdeva ļoti daudz smagu jautājumu."
"Par Google-attīrītāju?"
"Par maniem draugiem un ģimeni. Par manu meklēšanas vēsturi. Par manu pagātni."
"Jēzus!"
"Viņi sūtīja man ziņojumu. Viņi uzrauga katru manu klikšķi un meklējumu. Ir jādodas prom, jākļūst nesasniedzamiem."
"Tu zini, ka Meksikā arī ir Google birojs."
"Mums jābrauc prom," viņa stingri noteica.
"Lorij, ko tu par to visu domā?" jautāja Gregs.
Lorija papliķēja abu suņu muguras. "Mani vecāki pameta Austrumvāciju 1965. gadā. Viņi bieži man stāstīja par nacistiem. Gestapo tavā lietā savāca visu par tevi, pat ja tu izstāstīji kādu nepatriotisku joku, visu. Vai viņi to tā bija plānojuši vai nē, taču Google izdarīja to pašu."
"Greg, vai tu brauksi?"
Viņš paskatījās uz suņiem un noliedzoši pamāja ar galvu. "Man ir palikuši daži peso," viņš teica. "Paņemiet tos. Esiet uzmanīgas, labi?"
Izskatījās, ka Meija gribētu viņam iebelzt. Taču nākamajā brīdī jau atmaiga un spēcīgi viņu apskāva.
"Tu pats esi uzmanīgs," viņa tam iečukstēja ausī.
Viņi Gregam atnāca pakaļ pēc nedēļas. Mājās, nakts vidū, tieši tā, kā viņš to bija iedomājies.
Divi vīrieši stāvēja uz viņa sliekšņa īsi pēc diviem naktī. Viens klusēdams stāvēja pie durvīm. Otrs bija smaidīgs, maza auguma un izspūris, sporta jakā ar traipu uz viena atloka un Amerikas karogu uz otra. "Greg Lupinski, mums ir iemesls uzskatīt, ka jūs pārkāpjat Datora Krāpšanas un Ļaunprātīgas izmantošanas likumu," viņš uzsāka. "Precīzāk tiekat apsūdzēts autorizētas pieejas pārsniegšanā un informācijas iegūšanā tādā veidā. Par pirmo noziegumu pienākas desmit gadi. Tas, ko jūs un jūsu draudzene izdarījāt ar saviem Google ierakstiem, tiek kvalificēts kā kriminālnoziegums. Ak, un iesākumam – tiesā atklāsies viss tas, ko jūs iztīrījāt no jūsu profila."
Gregs šo ainu bija izspēlējis prātā jau veselu nedēļu. Viņš mēģināja izdomāt kādas drosmīgas frāzes, ko varētu pateikt. Tādējādi viņam vismaz bija ar ko nodarboties, kamēr viņš gaidīja ziņas no Meijas. Viņa tā arī nepiezvanīja.
"Es gribētu sazināties ar advokātu," bija viss, ko viņam izdevās pateikt.
Laiks ekrānam - gatavojies tūvplānam!
"Jūs to varat darīt," sacīja īsais vīrietis. "Taču varbūt mēs varētu vienoties savādāk."
Gregs atguva valodu. "Es vēlētos redzēt jūsu žetonu," viņš stostījās.
Basetam līdzīgā vīrieša seja iemirdzējās, un viņš apmulsis iesmējās. "Draugs, es neesmu policists," viņš atbildēja. "Es esmu konsultants. Google mani nolīga – mana firma pārstāv viņu intereses Vašingtonā, lai veidotu attiecības. Protams, mēs neiesaistītu tajā visā policiju, sākotnēji neaprunājoties ar jums. Jūs esat daļa no ģimenes. Patiesībā, mums jums ir piedāvājums."
Gregs pievērsās kafijas aparātam un izmeta veco filtru.
"Es ziņošu masu medijiem," viņš teica.
Vīrietis pamāja ar galvu, it kā to pārdomājot. "Protams. Jūs varētu no rīta ierasties Chronicle birojā un visu izstāstīt. Viņiem būtu nepieciešams avots, kas to visu apstiprina, taču viņi tādu neatradīs. Un kad viņi centīsies to sameklēt, mēs atradīsim viņus. Tāpēc, draugs, uzklausi mani. Es darbojos savstarpēji izdevīgā biznesā. Man tas labi padodas." Viņš ieturēja pauzi. "Starp citu, tās ir lieliskas pupiņas, bet vai jūs sākumā nevēlētos tās nedaudz noskalot? Tas noņemtu nedaudz rūgtenuma un bagātinātu aromātu. Lūdzu, padodiet man sietiņu."
Gregs vēroja, kā vīrietis klusējot novilka savu jaku un novietoja to uz virtuves krēsla, tad atpogāja piedurknes un rūpīgi tās uzlocīja, iebāzdams savā kabatā lētu elektronisko pulksteni. Viņš pupiņas no dzirnaviņām izbēra caurdurī un noskaloja tās izlietnē.
Viņš bija nedaudz apaļīgs un ļoti bāls, apveltīts ar elektroinženiera sociālu pievilcību. Viņš drīzāk izskatījās pēc īsta Guglera, apsēsts ar mazsvarīgām detaļām. Un viņš arī zināja, kā pareizi jādarbojas ar dzirnaviņām.
"Mēs atlasām komandu priekš 49. ēkas..."
"49. ēkas neeksistē," Gregs automātiski atbildēja.
"Protams," sacīja vīrietis, savilkdams seju smaidā. "49. ēka neeksistē. Bet mēs veidojam komandu, lai salabotu Google-attīrītāju. Kā jau jūs zināt, Meijas kods nebija visai efektīvs. Tajā ir daudz vīrusu. Mums ir nepieciešams jauninājums. Jūs varētu būt īstais cilvēks, un nebūtu nozīme tam, ko jūs zināt, ja jūs atgrieztos atpakaļ."
"Neticami," smiedamies sacīja Gregs. "Ja jūs domājat, ka es palīdzēšu jums apmelot politiskos kandidātus apmaiņā pret jūsu labvēlību, tad jūs esat vairāk jukuši, nekā es domāju."
"Greg," teica vīrietis, "mēs nevienu neapmelojam. Mēs tikai gribam nedaudz attīrīt dažas lietas. Izredzētiem cilvēkiem. Vai saprotiet, par ko es runāju? Katrs Google profils izskatās nedaudz biedējoši, ja to aplūko tuvāk. Rūpīga pārbaude ir dienas kārtība politikā. Balotēšanās ir kā publiska kolonoskopija." Viņš piekrāva kafijas dzirnaviņas un nospieda virzuli, viņa sejā parādījās svinīgā koncentrēšanās. Gregs izvilka divas kafijas tases – Google krūzes, protams, – un padeva tās viesiem.
"Mēs gribam izdarīt saviem draugiem to pašu, ko Meija izdarīja jums. Tikai neliela tīrīšana. Viss, ko mēs vēlamies darīt, ir aizsargāt viņu privāto dzīvi. Un viss."
Gregs malkoja savu kafiju. "Kas notiks ar tiem kandidātiem, kurus jūs netīrīsiet?"
"Jā," vīrietis mazliet uzsmaidīja Gregam. "Jā, jums ir taisnība. Viņiem tas būs diezgan smagi." Viņš parakņājās savā kabatā un parādīja vairākas salocītas papīra lapas.
Viņš izlīdzināja tās un nolika uz galda. "Te ir viens no labajiem cilvēkiem, kuram ir nepieciešama mūsu palīdzība." Tā bija izdruka no meklēšanas vēstures, kura piederēja kandidātam, kura kampaņu Gregs atbalstīja pēdējo trīs vēlēšanu periodu laikā.
Slepenpolicija veido lietu par katru cilvēku. Tīši vai netīši, Google ne ar ko no tā neatšķiras.
"Cilvēks atgriežas savā viesnīcas numurā pēc nežēlīgi smagas kampaņas dienas, ieslēdz savu portatīvo datoru un meklēšanas joslā ieraksta „seksīgi dupsīši”. Nu ta nu liela muiža, ne? Mums šķiet, ka tamdēļ atraidīt labu cilvēku no kalpošanas savai valstij ir vienkārši neamerikāniski."
Gregs lēnām māja ar galvu.
"Tad jūs palīdzēsiet šim cilvēkam?" jautāja vīrietis.
"Jā."
"Labi. Vēl kas. Mums nepieciešams, lai jūs palīdzētu mums atrast Meiju. Viņa galīgi nesaprata mūsu mērķus, un, liekas, tagad viņa ir aizbēgusi. Es nešaubos, ka viņa atgriezīsies, kad būs mūs uzklausījusi."
Viņš uzmeta skatienu kandidāta meklēšanas vēsturei.
"Es domāju, viņa varētu," atbildēja Gregs.
Jaunajam Kongresam bija vajadzīgas 11 darba dienas, lai pieņemtu Amerikas Komunikāciju un Hiperteksta Nodrošināšanas un Uzskaitīšanas Likumu, kurš MRB un NDA (Nacionālās Drošības Aģentūrai) deva tiesības privātiem darba izpildītajiem nodot līdz pat 80 procentiem no izlūkošanas un analīzes darba. Teorētiski līgumi bija atvērti konkurences izsolei, taču Google 49. ēkas ietvaros nevienam nebija šaubu par to, kurš uzvarēs. Ja Google būtu iztērējis $15 miljardus programmai, lai ķertu „sliktos puišus” uz robežas, tad noteikti viņus notvertu – valdībām vienkārši nav pienācīga aprīkojuma, lai veiktu atbilstošu meklēšanu.
Nākamajā rīta Gregs rūpīgi sevi apskatīja, kamēr skuvās (drošībniekiem nepatika hakera rugāji un viņi nekautrējās viņam to pateikt), aptverdams to, ka no šodienas viņš faktiski bija Savienoto Valstu valdības izlūkošanas aģents. Cik slikti tas varētu būt? Vai tad nebūtu labāk, ja ar to nodarbotos Google nevis kāds neveikls MRB kantora darbinieks?
Līdz brīdim, kad viņš novietoja mašīnu stāvvietā pie Googleplex, hibrīda mašīnu un izspiedušos divriteņu balstu vidū, viņš bija sevi pārliecinājis. Viņš prātoja, kādu dabīgo augļu sulu pasūtīt kafejnīcā, kad pēkšņi ar savu atslēgas karti viņam neizdevās atvērt 49. ēkas durvis. Sarkanā lampiņa klusām mirgoja ikreiz, kad viņš noskenēja savu karti. Jebkurā citā ēkā būtu kāds, ar kuru vārētu ienākt iekšā un iziet ārā visas dienas garumā, taču gugleri šo ēku pamet tikai pusdienlaikā, bet dažreiz pat nepamet vispār.
Novelk, novelk, novelk. Pēkšņi viņš aiz sevis izdzirdēja balsi.
"Greg, vai varu tevi aplūkot, lūdzu?"
Apsardze - Google komplekss Mountain View
Izspūris vīrietis uzlika rokas viņam uz pleciem, un Gregs sajuta viņa pēcskūšanās losjona citrusa smaržu. Tieši tāpat smaržoja viņa instruktors Bajā, kad viņi vakaros devās uz bāriem. Gregs nevarēja atcerēties viņa vārdu. Huankarloss? Huanluiss?
Vīrieša roka uz viņa pleciem stingri veda viņu prom no durvīm, pa zālāju, garām dārzam iepretim virtuvei. "Mēs tev piešķiram dažas brīvdienas," viņš teica.
Gregs pēkšņi sajuta lielu uztraukumu. "Kādēļ?" Vai viņš kaut ko izdarījis nepareizi? Vai viņš nonāks cietumā?
"Meija." Vīrietis pagrieza viņu pret sevi un dziļi ieskatījās viņam acīs. "Viņa sevi nogalināja. Gvatemalā. Man ļoti žēl, Greg."
Gregam likās, ka viņš aizlido kaut kur jūdzēm augstu, Google Earth skats uz Googleplex, no kurienes viņš noraudzījās uz sevi un izspūrušo vīrieti kā uz punktu pāri, diviem pikseļiem, maziņiem un maznozīmīgiem. Viņam gribējās raut sev matus, nokrist uz ceļiem un raudāt.
It kā no attāluma viņš dzirdēja sevi sakām: "Man nav vajadzīgas brīvdienas. Ar mani viss ir kārtībā."
It kā no attāluma viņš dzirdēja, ka izspūrušais vīrietis uzstāja.
Strīds turpinājās ilgu laiku, un tad divi pikseļi iegāja 49. ēkā, durvis aiz viņiem aizcirtās.
___________________________________________________________________
Korijs Doktorovs (Cory Doxtorow), tūlkoja Kristīne Kuzņecova, korektors Aigars Štāls, ilustrācijas no žurnāla Radar.
Stāsta orģināls angļu valodā Scroogled. By Cory Doxtorow
Tulkošanas darba ideja, iniciatore un palīgs - Joxa un Co
Notikumi pēc ceļojuma
Tātad esmu atakal nedaudz iesūnējis uz rakstīšanu un neesmu neko pastāstījis, kā man iet, ko esmu piedzīvojis, kas notiekas ar mani.
Sākšu ar vispārēju izklāstum ko esmu paspējis sadarīt gandrīz divās nedēļas.
Es atgriezos mājās 7.septembrī, kas bija pirmdiena, un visiem tā bija brīvdiena, jo tā bija Labor Day ( varētu teik līdzīgs pirmajam maijam, bet šitas ir arodbiedrību izveidots datums). Jo cik sapratu, tad viņi te svin gan pirmo maiju, gan šo dienu.
Mājās ierados diezgan agri, jo autobuss, ar kuru atgriezos Toronto, bija diezgan ātrs un 10 stundu brauciens bija galā. 5.30 no agra rīta tikko izkāpis no busa vēl nesaprotu, kas īsti notiek, jau riņķoju pa Toronto centru ar savu veļuku, un esmu ceļā uz Mājām.
Varētu teikt , ka pirmajā nedēļā neko svarīgu nesadarīju, sedeju mājās pārsvarā un pāris reizes aizbraucu uz Tornto jaunos darba meklējumos. Esmu sarunājis darba atpakaļ vecajā darba vietā, bet esmu izlēmis tur ilgi nepalikt. Tā nu atkal cenšos atrast sev ienākumu avotu.
It kā varētu strādāt tajā pašā Home Sensā, bet gribas kaut ko labāku, tad nu mērķis atrast kaut ko tādu.
Nedēļa paskrēja ātri. Un pārsvarā iekšā mājās sēdēdams viens pats, un pie interneta, meklēdams darba piedāvājumus. Pāris dienas arī devos izbraucienā ar riteni, jo tomēr vēl bija pieradums pie velosipēda.
Pienākot nedēļas nogalei, sagribējās iziet ārpus četrām sienām. Tā nu sakontaktējos ar paziņām Semu un Metu, kuri studē netālu (50km) esošaja Hamiltonas universitātē. Visa ideja bija samērā spontāna, un vakarā pēc vakariņām steidzu uz vilcienu. Beigās nonācu pie viņiem ar nelielu apmaldīšanos Hamiltonas ielās.
Šodien plānots iet uz klubu, kur pārsvarā atpūšās tās universitātes (McMaster University) studenti. Pirmo reizi biju klubā iekš Kanādas, lai gan te jau esmu 4 mēnešus, labāk vēlak nekā nekad. Šitas klubs ir tās pilsētas centrā, un varu tik pateikt - Latvijā mums ir daudz labāki klubi. Dzērienu cenas - Alus ( sākot no 5$), šotiņi arī no 5$, kokteiļi 6$, vidējas cenas. Mūzika nu vienkārši nerulē... ja LV būtu tāds DJ, viņš tiktu pakārts aiz kurpju šņorēm. Meitenes gan tadas horny, un nesliktas (es biju nedaudz iedzēris, un tas ir subjektīvs vērtējums, jo pa gaumi jau nestrīdās). Bet bija arī resnās neglītās ( no offence to anyone). Klubā meitenes vieglāk dabūt kā LV klubos. Vai arī es šejienes meitenēm patīku vairāk :D
Pirmais iespaids 50/50.
Kopumā klubā dzert ir dārgi un es par to pārliecinājos. Nakamajā dienā bija neliela poha ( nu labi bija pietiekama poha), bet McDonalds dara brīnumus. Nedaudz pagulējis, no rīta uzkāpu uz sava velodrauga un mīnos 55km mājās.
Pa ceļam radās novērojums - Šajā apkaimē (Toronto rietumu daļā, par citiem rajoniem nezinu), ir ļoti izplatīta riteņbraukšana. Visi pērk riteņus sākot no 2000$ un tik minās. Un 98% no riteņotājiem ir baltie. Nezinu kā tas te viņiem gadījies, bet tik pāris reizes esmu pamanījis tumšādainus velomīnējus.
Vēl mājupceļā novēroju vairākās vietās ikgadējo Terry Fox skrējienu. Tas tiek rīkots pa godu vienam drosmīgam jaunietim, kurš centās škērsot Kanādu skrienot, un tagad tiek vākti līdzekļi vēža(audzēja) petījumiem. ( vairāk info klikšķinot uz viņa vārda). Jā, pirms ierados Kanādā, es nemaz nezināju par viņa eksistenci. Interesanti uzzināt daudz ko janunu.
Ierados mājas un kā biju apsolījis radiņiem - uzmeistaroju atkal pīrāgus. Tik bieži savā dzīvē nekad nebiju to darījis, bet tagad jau gandrīz esmu profiņš iekš pīrāgu ražošanas.
Sākās jauna nedēļa ar labām ziņām pirmdienā.
Devos uz darba interviju iekš Toronto. Bija paspīdējusi iespēja pastrādāt iekš U2 koncerta. Darbs uz divām dienām, laba sakamaksa, un iespēja redzēt Snow Patrol un U2 par brīvu.
Pēc intervijas teica , ka padošot ziņu līdz nākamās dienas vidum tiem, kuri dabūjuši to darbu. Pienāca otrdiena, pagāja otrdiena, epastā vajadzīgās ziņas nav, biju jau zaudējis cerību. Nu neko, meklēju darbus tālāk. Bet tad manu pēcpusdienas mieru pārtrauc telefona zvans, kā izrādās, es viņiem iepatikos un viņi mani nolīgst, un es neesot saņēmis ziņu, jo esot problēmas ar e-pastu sūtīšanu viņiem.
Trešdiena - pirmā darba diena iekš U2 koncerta.
Kopumā uz šo pasākumu nolīgti 60 jaunieši. Tā nu iepazīstamies viens ar otru utt. Mums pastāsta par darbu, kas tieši katram būs jādara utt. Iepazīstos ar sava vecuma vienaudžiem. Bija arī tādi, kas zināja citus latviešus. Atkal secinājums - letiņi ir visur.
Darbs nebija grūts - jāiet runāt ar cilvēkiem, kuriem ir Blackbery un jāpastāsta par Jauno U2 aplikāciju, kas ir par brīvu.
Strādājot redzēju iesildošo grupu Snow Patrol, kuru pat gribēju redzēt vairāk par pašu U2. Eh...bija tādas emocijas, ka tik...viņi bija lieliski, un kad dzīvajā redzēju - Chasing cars... nu moins...
Darbiņš beidzās tieši pirms U2 kāpa uz skatuves. Mums tika dota arī iespēja noskatīties koncertu. Tā tika arī izmantota, jo kad gan vēl būs iespeja par brīvu redzēt u2. Nav tā ka, man ļoti viņi patiktu, bet ja jau reiz viņi ir patreizējie roka karaļi, kāpēc gan ne. Koncerts jau labs, kvalitatīvs, uzstāšanās tiešām laba un šovs labs. Bet man tomēr labāk patika Coldplay, man viņi tuvāki.
Otrā diena darbā bija nedaudz vieglāka.
Pēc otrās darba dienas beigām, es izmantoju ielūgumu pie draugiem uz Hamiltonu. Tā nu devos pie viņiem un atkal devāmies uz klubu - to pašu kuru iepriekš.
Šoreiz man re radās jauni novērojumi klubā - sajaukums starp indieti un ķīnieti = totāls neritminieks. Smējos no sirds. Ķīnietes, kad dejo un smaida izskatās arī ļoooooooti komiski un atkal smējos no sirds. Eh... tas bija jautrs vakars.
Piektdienu atpūtos mājās, jo biju nedaudz saguris, jo maz gulēts iepriekšējā naktī. Un todien paliku mājās par spīti aicinājumam atkal uz Hamiltonu.
Bet sestdien gan prāts bija nemierīgs, tā nu atkal gāju cauri savai kānādiešu kontaktu listei, un mēģināju kaut ko saštukot. Gala rezūltās, ar bijušo darba kolēģi Treisiju devāmies uz Hamiltonu. Jo tomēr Hamiltonas draugi Sema un Mets ir vinas draugi. Devāmies atkal uz to pašu klubu, un noteicu , ka nākošreiz uz citu jāiet.
Lai gan sestdiena, klubs samērā pilns, mūzika vienkārāši drausmīga. Spēlē 90to gadu sliktākos hītus un citus vnk nedancojamus gabalus. Tad kad pacietības mērs bija galā, gāju pie DJ un pieprasīju normālu eirostyle klubmūziku. Un cilvēkiem tā patika visi lēkāja un berzējās un dzēra savus dzērienus.
Un kaut kad pienāca arī vakara beigas.
Turās burās...
Sākšu ar vispārēju izklāstum ko esmu paspējis sadarīt gandrīz divās nedēļas.
Es atgriezos mājās 7.septembrī, kas bija pirmdiena, un visiem tā bija brīvdiena, jo tā bija Labor Day ( varētu teik līdzīgs pirmajam maijam, bet šitas ir arodbiedrību izveidots datums). Jo cik sapratu, tad viņi te svin gan pirmo maiju, gan šo dienu.
Mājās ierados diezgan agri, jo autobuss, ar kuru atgriezos Toronto, bija diezgan ātrs un 10 stundu brauciens bija galā. 5.30 no agra rīta tikko izkāpis no busa vēl nesaprotu, kas īsti notiek, jau riņķoju pa Toronto centru ar savu veļuku, un esmu ceļā uz Mājām.
Varētu teikt , ka pirmajā nedēļā neko svarīgu nesadarīju, sedeju mājās pārsvarā un pāris reizes aizbraucu uz Tornto jaunos darba meklējumos. Esmu sarunājis darba atpakaļ vecajā darba vietā, bet esmu izlēmis tur ilgi nepalikt. Tā nu atkal cenšos atrast sev ienākumu avotu.
It kā varētu strādāt tajā pašā Home Sensā, bet gribas kaut ko labāku, tad nu mērķis atrast kaut ko tādu.
Nedēļa paskrēja ātri. Un pārsvarā iekšā mājās sēdēdams viens pats, un pie interneta, meklēdams darba piedāvājumus. Pāris dienas arī devos izbraucienā ar riteni, jo tomēr vēl bija pieradums pie velosipēda.
Pienākot nedēļas nogalei, sagribējās iziet ārpus četrām sienām. Tā nu sakontaktējos ar paziņām Semu un Metu, kuri studē netālu (50km) esošaja Hamiltonas universitātē. Visa ideja bija samērā spontāna, un vakarā pēc vakariņām steidzu uz vilcienu. Beigās nonācu pie viņiem ar nelielu apmaldīšanos Hamiltonas ielās.
Šodien plānots iet uz klubu, kur pārsvarā atpūšās tās universitātes (McMaster University) studenti. Pirmo reizi biju klubā iekš Kanādas, lai gan te jau esmu 4 mēnešus, labāk vēlak nekā nekad. Šitas klubs ir tās pilsētas centrā, un varu tik pateikt - Latvijā mums ir daudz labāki klubi. Dzērienu cenas - Alus ( sākot no 5$), šotiņi arī no 5$, kokteiļi 6$, vidējas cenas. Mūzika nu vienkārši nerulē... ja LV būtu tāds DJ, viņš tiktu pakārts aiz kurpju šņorēm. Meitenes gan tadas horny, un nesliktas (es biju nedaudz iedzēris, un tas ir subjektīvs vērtējums, jo pa gaumi jau nestrīdās). Bet bija arī resnās neglītās ( no offence to anyone). Klubā meitenes vieglāk dabūt kā LV klubos. Vai arī es šejienes meitenēm patīku vairāk :D
Pirmais iespaids 50/50.
Kopumā klubā dzert ir dārgi un es par to pārliecinājos. Nakamajā dienā bija neliela poha ( nu labi bija pietiekama poha), bet McDonalds dara brīnumus. Nedaudz pagulējis, no rīta uzkāpu uz sava velodrauga un mīnos 55km mājās.
Pa ceļam radās novērojums - Šajā apkaimē (Toronto rietumu daļā, par citiem rajoniem nezinu), ir ļoti izplatīta riteņbraukšana. Visi pērk riteņus sākot no 2000$ un tik minās. Un 98% no riteņotājiem ir baltie. Nezinu kā tas te viņiem gadījies, bet tik pāris reizes esmu pamanījis tumšādainus velomīnējus.
Vēl mājupceļā novēroju vairākās vietās ikgadējo Terry Fox skrējienu. Tas tiek rīkots pa godu vienam drosmīgam jaunietim, kurš centās škērsot Kanādu skrienot, un tagad tiek vākti līdzekļi vēža(audzēja) petījumiem. ( vairāk info klikšķinot uz viņa vārda). Jā, pirms ierados Kanādā, es nemaz nezināju par viņa eksistenci. Interesanti uzzināt daudz ko janunu.
Ierados mājas un kā biju apsolījis radiņiem - uzmeistaroju atkal pīrāgus. Tik bieži savā dzīvē nekad nebiju to darījis, bet tagad jau gandrīz esmu profiņš iekš pīrāgu ražošanas.
Sākās jauna nedēļa ar labām ziņām pirmdienā.
Devos uz darba interviju iekš Toronto. Bija paspīdējusi iespēja pastrādāt iekš U2 koncerta. Darbs uz divām dienām, laba sakamaksa, un iespēja redzēt Snow Patrol un U2 par brīvu.
Pēc intervijas teica , ka padošot ziņu līdz nākamās dienas vidum tiem, kuri dabūjuši to darbu. Pienāca otrdiena, pagāja otrdiena, epastā vajadzīgās ziņas nav, biju jau zaudējis cerību. Nu neko, meklēju darbus tālāk. Bet tad manu pēcpusdienas mieru pārtrauc telefona zvans, kā izrādās, es viņiem iepatikos un viņi mani nolīgst, un es neesot saņēmis ziņu, jo esot problēmas ar e-pastu sūtīšanu viņiem.
Trešdiena - pirmā darba diena iekš U2 koncerta.
Kopumā uz šo pasākumu nolīgti 60 jaunieši. Tā nu iepazīstamies viens ar otru utt. Mums pastāsta par darbu, kas tieši katram būs jādara utt. Iepazīstos ar sava vecuma vienaudžiem. Bija arī tādi, kas zināja citus latviešus. Atkal secinājums - letiņi ir visur.
Darbs nebija grūts - jāiet runāt ar cilvēkiem, kuriem ir Blackbery un jāpastāsta par Jauno U2 aplikāciju, kas ir par brīvu.
Strādājot redzēju iesildošo grupu Snow Patrol, kuru pat gribēju redzēt vairāk par pašu U2. Eh...bija tādas emocijas, ka tik...viņi bija lieliski, un kad dzīvajā redzēju - Chasing cars... nu moins...
Darbiņš beidzās tieši pirms U2 kāpa uz skatuves. Mums tika dota arī iespēja noskatīties koncertu. Tā tika arī izmantota, jo kad gan vēl būs iespeja par brīvu redzēt u2. Nav tā ka, man ļoti viņi patiktu, bet ja jau reiz viņi ir patreizējie roka karaļi, kāpēc gan ne. Koncerts jau labs, kvalitatīvs, uzstāšanās tiešām laba un šovs labs. Bet man tomēr labāk patika Coldplay, man viņi tuvāki.
Otrā diena darbā bija nedaudz vieglāka.
Pēc otrās darba dienas beigām, es izmantoju ielūgumu pie draugiem uz Hamiltonu. Tā nu devos pie viņiem un atkal devāmies uz klubu - to pašu kuru iepriekš.
Šoreiz man re radās jauni novērojumi klubā - sajaukums starp indieti un ķīnieti = totāls neritminieks. Smējos no sirds. Ķīnietes, kad dejo un smaida izskatās arī ļoooooooti komiski un atkal smējos no sirds. Eh... tas bija jautrs vakars.
Piektdienu atpūtos mājās, jo biju nedaudz saguris, jo maz gulēts iepriekšējā naktī. Un todien paliku mājās par spīti aicinājumam atkal uz Hamiltonu.
Bet sestdien gan prāts bija nemierīgs, tā nu atkal gāju cauri savai kānādiešu kontaktu listei, un mēģināju kaut ko saštukot. Gala rezūltās, ar bijušo darba kolēģi Treisiju devāmies uz Hamiltonu. Jo tomēr Hamiltonas draugi Sema un Mets ir vinas draugi. Devāmies atkal uz to pašu klubu, un noteicu , ka nākošreiz uz citu jāiet.
Lai gan sestdiena, klubs samērā pilns, mūzika vienkārāši drausmīga. Spēlē 90to gadu sliktākos hītus un citus vnk nedancojamus gabalus. Tad kad pacietības mērs bija galā, gāju pie DJ un pieprasīju normālu eirostyle klubmūziku. Un cilvēkiem tā patika visi lēkāja un berzējās un dzēra savus dzērienus.
Un kaut kad pienāca arī vakara beigas.
Turās burās...
Ceļojuma apraksts final part
Vispirms izlasam rakstu, kas ir lejā un tad tikai šito...
Vairāk neieslīgšu mazākajas detaļās, bet mēģināšu uzburt kopēju bildi par atlikušājām 7 dienām, ko es pavadīju uz riteņa kopā ar Alnīti un Bredu. Tas tapēc, ka jauni ir jauni notikumi un piedzīvojumi, un visa ceļojuma apraksta detalizēšana aizņem daudz laika.
Ja kādreiz jūs gribēsiet izlasīt visu detaļās, tad to prasīsiet Alnītim, jo viņš visu sīki detalizēti raksta savā bloknotā,ko ceļojuma beigās arī pārvērtīs savos memuāros, droši vien jau, ka bezmaksas versijā.
Tātad visu stāstīšu uz kopēja fona -
Kopš trešās dienas, mums visu laiku bija ļoti ideāli laika apstākļi - tikai saulīte un ne pārāk karsts, bet ļoti silts. Mēs bija labi pret māti dabu, un viņa bija laipna pret mums. Vienīgi draiskulis vējš nebija mūsu sabiedrotais, visu laiku rādija mums zobus.
Izskan šaubas, ka es izstājos, jo fiziski bija par grūtu - var pateikt tās ir tīrākās muļķības. Fiziski šis ceļojums, nebija tik smags, kā varētu iedomāties, un pieļauju, ja būtu turpinājis, tad arī izturētu līdz galam.
Viss atkarīgs, kas Tev darās pelēkajās šūniņās. Un tās tu kustini visu laiku, ja vien tavu elpu neaizrauj kāds fantastisks dabas skats. Tad galvā ir tikai viena doma, kā kaut ko tik skaistu iespējams izveidot. Gribās vienmēr uzkavēties, bet parasti tie skati ir pāris sekunžu gari, bet atmiņā tie tiek spēlēti visu laiku. Daba ir neatkārtojama, lai gan es netiku līdz pašai skaistākajai Kanādas daļai, bet ja es redzēju to ko redzēju, tad tikai apskaužu Alnīti un Bredu. Kad viņi tiešām redz un redzēs vēl krāšņākus dabas brīnumus. Ir jāprom novērtēt katru sīkumu, ko tev sniedz, arī katra vieta, kur nakšnojām pie dabas bija unikāla un lieliska. Mums lielākoties bija ļoti labas nakts vietas pie dabas, jo tās meklējām paši un veidojām. Tās nebija kamgraundi vai telšu vietas, mēs paši tās par tādām uztaisījām.
Daba tiešām ļoti krāšņa, un tā ir jāspēj novērtēt, iespējams, ja braukt ar mašīnu, tad nespētu to visu tik ļoti novērtēt, bet lēnām kustoties, tu pamani vairāk. Šīs Kanādas daļa, ko es redzēju, bija ļoti līdzīga Ālandu salām.
Kanādiešiem ir diezgan attīstīta riteņošas kustība vai arī vienkārši viņiem ir samērā daudz riteņotāju un arī ceļi pa kuriem riteņot. Pieklājība arī no autobraucēju puses ir pietiekami augstā līmenī. Pārīs reizes dienā var dzirdēt auto signālus un roku mājienus - kā sveicienus. Visi novērtē riteņbraucējus - tālbraucējus.
Katru dienu mūsu dienu interesantāku padarīja sastaptie cilvēki - hipiji, citi velobraucēji, vietējie iedzīvotāji, viesmīles, satiktie cilvēki, gandrīz katrs sastaptais cilvēks bija pietiekami interesants, lai parunāt mazliet ilgāk nekā laiks atļauj.
Ja apstājamies, vienalga kur, pie veikala, pie kādas ēstuves, vai vienkārši kādā apburošā vietā, vienmēr bija kāds, kurš apjautājās - kur tad ceļojam, tad iepleta lielas acis, papļāpaja kādas pāris min ar mums, un novēlēja veiksmi un izturību turpmākajā ceļā. Šad tad arī iedeva kādu padomu vai kādu citu palīdzību. Visi sastaptie cilvēki bija laipni un novērtēja to, ko mēs darām.
Pa ceļam satikam arī daudzus citus riteņotājus un parasti tad dalījāmies iespaidos pa ceļu, kas jau pārvarēts un kas mūs sagaida. Pāris minūtes parunājām un katrs devāmies sava virzienā. Katru reizi ar vien gudrāki palikām.
Pirmās dienas bija pagrūti kājām, līdz tās pierada pie smagās riteņošanas, nācās vairāk staipīties un locīties dienas beigās, lai no rīta kājas justos labi. Parasti braukt ar riteni nav tas pats ,kas ar papildus kādiem 25kg uz bagāžnieka, un veikt kādus 100km dienā ar papildus svaru un krietni sliktāku airodinamiku. Laikam kādā piektajā dienā kājas bija apradušas ar ikdienas kalnaijnajiem ceļiem un veikto distanci.
Varu atzīt, ka nebijām gatavi pa visiem 100%, bet ja ņem verā finansiālos apstākļus, tad bijām maksimāli gatavi, cik vien varējām būt. Plānošana bija samērā labā līmenī, bet mums vajadzēja kādu vienu nedēļu vairāk gatavošanās laika.
Mēs nebijām izvēlējušies pašu labāko laiku, lai ceļotu, jo mūsu dedlains ir novembris, kad te jau ir diezgan pavēs. Toties mums ļoti paveicās ar laika apstākļiem ( un Alnītim ar Bredu vēl jo projām būs kāda nedēļa labi apstākļi). Visu vasaru te lija lietus, bet tagad vismaz ir laba atvasara.
Mums nebija pietiekami naudas līdzekļi, lai veiktu visu ceļu, bet bija paredzēts strādāt gadījuma darbus pa ceļam, bet es uz tiem tik ļoti neuzticējos, ka tas arī sastādīja lielu procentuālu daļu, lai es izstātos. Ir vajadzīgas kādas 5000 kanādiešu naudiņas, lai bez liekiem uztraukumiem varētu pārbraukt pāri Kanādai, jo tad tu ņem līdzi tikai to, kas nepieciešams, jo jas kas notiks, tad tu vari iegādāties to uz vietas, nevis tas jāvēd somā visu ceļojumu, un tas sastāda lieko svaru,kas apgrūtina braukšanu.
Un kāpēc galu galā es izstājos - bija morāli ļoti grūti visu laiku bakstīt Alnīti un Bredu - eu celjamies, eu braucam, davai taisamies, liekam mantas utt... Katru dienu izbraucaam vēlāk nekaa paredzeets un bijaam arii iepalikushi nedaudz no plaana. Varbūt to visu ņēmu nedaudz pa nopietnu, un gribēju tikai nokļūt no viena punkta līdz otram. Nezinu, kā būtu bijis labāk, palikt vai nepalikt, galvenais, pats esmu apmierināts ar savu izvēli.
Droši vien kāda doma, emocija, fakts un sajūta palikta neuzrakstīta, bet kopbildi cerams Jūs uztvērāt.
Ja kādam no JUms interesē kāda specifiska lieta - jautā, centīšos atbildēt.
Turās
Vairāk neieslīgšu mazākajas detaļās, bet mēģināšu uzburt kopēju bildi par atlikušājām 7 dienām, ko es pavadīju uz riteņa kopā ar Alnīti un Bredu. Tas tapēc, ka jauni ir jauni notikumi un piedzīvojumi, un visa ceļojuma apraksta detalizēšana aizņem daudz laika.
Ja kādreiz jūs gribēsiet izlasīt visu detaļās, tad to prasīsiet Alnītim, jo viņš visu sīki detalizēti raksta savā bloknotā,ko ceļojuma beigās arī pārvērtīs savos memuāros, droši vien jau, ka bezmaksas versijā.
Tātad visu stāstīšu uz kopēja fona -
Kopš trešās dienas, mums visu laiku bija ļoti ideāli laika apstākļi - tikai saulīte un ne pārāk karsts, bet ļoti silts. Mēs bija labi pret māti dabu, un viņa bija laipna pret mums. Vienīgi draiskulis vējš nebija mūsu sabiedrotais, visu laiku rādija mums zobus.
Izskan šaubas, ka es izstājos, jo fiziski bija par grūtu - var pateikt tās ir tīrākās muļķības. Fiziski šis ceļojums, nebija tik smags, kā varētu iedomāties, un pieļauju, ja būtu turpinājis, tad arī izturētu līdz galam.
Viss atkarīgs, kas Tev darās pelēkajās šūniņās. Un tās tu kustini visu laiku, ja vien tavu elpu neaizrauj kāds fantastisks dabas skats. Tad galvā ir tikai viena doma, kā kaut ko tik skaistu iespējams izveidot. Gribās vienmēr uzkavēties, bet parasti tie skati ir pāris sekunžu gari, bet atmiņā tie tiek spēlēti visu laiku. Daba ir neatkārtojama, lai gan es netiku līdz pašai skaistākajai Kanādas daļai, bet ja es redzēju to ko redzēju, tad tikai apskaužu Alnīti un Bredu. Kad viņi tiešām redz un redzēs vēl krāšņākus dabas brīnumus. Ir jāprom novērtēt katru sīkumu, ko tev sniedz, arī katra vieta, kur nakšnojām pie dabas bija unikāla un lieliska. Mums lielākoties bija ļoti labas nakts vietas pie dabas, jo tās meklējām paši un veidojām. Tās nebija kamgraundi vai telšu vietas, mēs paši tās par tādām uztaisījām.
Daba tiešām ļoti krāšņa, un tā ir jāspēj novērtēt, iespējams, ja braukt ar mašīnu, tad nespētu to visu tik ļoti novērtēt, bet lēnām kustoties, tu pamani vairāk. Šīs Kanādas daļa, ko es redzēju, bija ļoti līdzīga Ālandu salām.
Kanādiešiem ir diezgan attīstīta riteņošas kustība vai arī vienkārši viņiem ir samērā daudz riteņotāju un arī ceļi pa kuriem riteņot. Pieklājība arī no autobraucēju puses ir pietiekami augstā līmenī. Pārīs reizes dienā var dzirdēt auto signālus un roku mājienus - kā sveicienus. Visi novērtē riteņbraucējus - tālbraucējus.
Katru dienu mūsu dienu interesantāku padarīja sastaptie cilvēki - hipiji, citi velobraucēji, vietējie iedzīvotāji, viesmīles, satiktie cilvēki, gandrīz katrs sastaptais cilvēks bija pietiekami interesants, lai parunāt mazliet ilgāk nekā laiks atļauj.
Ja apstājamies, vienalga kur, pie veikala, pie kādas ēstuves, vai vienkārši kādā apburošā vietā, vienmēr bija kāds, kurš apjautājās - kur tad ceļojam, tad iepleta lielas acis, papļāpaja kādas pāris min ar mums, un novēlēja veiksmi un izturību turpmākajā ceļā. Šad tad arī iedeva kādu padomu vai kādu citu palīdzību. Visi sastaptie cilvēki bija laipni un novērtēja to, ko mēs darām.
Pa ceļam satikam arī daudzus citus riteņotājus un parasti tad dalījāmies iespaidos pa ceļu, kas jau pārvarēts un kas mūs sagaida. Pāris minūtes parunājām un katrs devāmies sava virzienā. Katru reizi ar vien gudrāki palikām.
Pirmās dienas bija pagrūti kājām, līdz tās pierada pie smagās riteņošanas, nācās vairāk staipīties un locīties dienas beigās, lai no rīta kājas justos labi. Parasti braukt ar riteni nav tas pats ,kas ar papildus kādiem 25kg uz bagāžnieka, un veikt kādus 100km dienā ar papildus svaru un krietni sliktāku airodinamiku. Laikam kādā piektajā dienā kājas bija apradušas ar ikdienas kalnaijnajiem ceļiem un veikto distanci.
Varu atzīt, ka nebijām gatavi pa visiem 100%, bet ja ņem verā finansiālos apstākļus, tad bijām maksimāli gatavi, cik vien varējām būt. Plānošana bija samērā labā līmenī, bet mums vajadzēja kādu vienu nedēļu vairāk gatavošanās laika.
Mēs nebijām izvēlējušies pašu labāko laiku, lai ceļotu, jo mūsu dedlains ir novembris, kad te jau ir diezgan pavēs. Toties mums ļoti paveicās ar laika apstākļiem ( un Alnītim ar Bredu vēl jo projām būs kāda nedēļa labi apstākļi). Visu vasaru te lija lietus, bet tagad vismaz ir laba atvasara.
Mums nebija pietiekami naudas līdzekļi, lai veiktu visu ceļu, bet bija paredzēts strādāt gadījuma darbus pa ceļam, bet es uz tiem tik ļoti neuzticējos, ka tas arī sastādīja lielu procentuālu daļu, lai es izstātos. Ir vajadzīgas kādas 5000 kanādiešu naudiņas, lai bez liekiem uztraukumiem varētu pārbraukt pāri Kanādai, jo tad tu ņem līdzi tikai to, kas nepieciešams, jo jas kas notiks, tad tu vari iegādāties to uz vietas, nevis tas jāvēd somā visu ceļojumu, un tas sastāda lieko svaru,kas apgrūtina braukšanu.
Un kāpēc galu galā es izstājos - bija morāli ļoti grūti visu laiku bakstīt Alnīti un Bredu - eu celjamies, eu braucam, davai taisamies, liekam mantas utt... Katru dienu izbraucaam vēlāk nekaa paredzeets un bijaam arii iepalikushi nedaudz no plaana. Varbūt to visu ņēmu nedaudz pa nopietnu, un gribēju tikai nokļūt no viena punkta līdz otram. Nezinu, kā būtu bijis labāk, palikt vai nepalikt, galvenais, pats esmu apmierināts ar savu izvēli.
Droši vien kāda doma, emocija, fakts un sajūta palikta neuzrakstīta, bet kopbildi cerams Jūs uztvērāt.
Ja kādam no JUms interesē kāda specifiska lieta - jautā, centīšos atbildēt.
Turās
Ceļojuma apraksts part 3
Svētdiena, 30.augustsMostamies jau agri ap 7iem, lai varētu beidzot laicīgi izbraukt. Laika apstākļi nav ideāli, bet nav arī slikti. Saliekam mantas, paēdam ļoooooooti garšīgas brokastis, atvadamies no radiem, un jauniegūtajiem draugiem ( Frenka un Debijas ).
Viss rīta process tāpat aizņem laiku, un beigās izbraucām bez dažām 10os. Krietni labāks laiks salīdzinot ar pirmo dienu.
Esmu pārskatījis google kartes, lai braukt pa iespējami īsāko ceļu un nebūtu nekādi lieki kilometri. Bet tas nozīmēja visus mazos lauku ceļus, kā arī zeminiekus. Bieži vien pat pa zemes ceļiem sanāca braukt ātrāk nekā parsto, jo visu dienu mūs vajāja stiprs pretvējš. Dienas pirmo pusi nācās diezgan uzmanīties arī no lietus mākoņiem. Pāris reizes nācās veikt piespiedu apstāšanos sakarā ar lietu. Pauzes izmantojām lietderīgi - paēdam, iedzeram siltu tējiņu, rakstam dziesmām vārdus, atvelkam elpu.
Dienas otrā puse, rit raitāk un sekmīgāk, jo esam izkļuvuši no lietus mākoņiem un saulīte uzspīd. Līdz tiekam uz asfalta, kopumā esam veikuši kādus 40km pa zeminieku, bet kā jau teicu, te zeminieks ir ļoti labā kvalitātē, un arī mežš pasargā no vējiem. Visu dienu apkārt tikai kukurūzas lauki.
Tuvojoties distances beigām ( vēl kādi 30km bija palikuši) , Alnītim no lielās raušanās pa priekšu un uz pa kalniņiem uz augšu, neiztur bagāžnieks. Saplīst metāla kaja, kas stutē bagāžnieku. Bet mēs jau esam praktiski džeki, un visu spējam salabot.
Tad, kad pievakarē saulīte izlien no mākoņiem, daba arī parādās citās krāsās. Pirmo reizi redzēju kādus 30 ērgļus vai vanagus , īsti nespēju atšķirt vienu no otra pa gabalu, lidojam vienuviet.
Lēnām arī aizmināmies līdz mūsu otrajai naktsmītnei. Nedaudz ārpus mazas pilsētēles Walkertonas. Mājas sarunāju caur Couchsurfing. Mums pagadijās tiešām ļoti laipna ģimene, uzņēma mūs ļoti labi, kārtīgi paēdināja. Dzivojām riktīgā lauku mājās. Bija interesanti un pašiem prieks, ka jums virs galvas, mīksta gulta un silta duša.
Papļāpājām ar viņiem uzzinājām daudz ko gan par apkārti un vispar par kanādiešiem.
Diena beidzās...
Viss rīta process tāpat aizņem laiku, un beigās izbraucām bez dažām 10os. Krietni labāks laiks salīdzinot ar pirmo dienu.
Esmu pārskatījis google kartes, lai braukt pa iespējami īsāko ceļu un nebūtu nekādi lieki kilometri. Bet tas nozīmēja visus mazos lauku ceļus, kā arī zeminiekus. Bieži vien pat pa zemes ceļiem sanāca braukt ātrāk nekā parsto, jo visu dienu mūs vajāja stiprs pretvējš. Dienas pirmo pusi nācās diezgan uzmanīties arī no lietus mākoņiem. Pāris reizes nācās veikt piespiedu apstāšanos sakarā ar lietu. Pauzes izmantojām lietderīgi - paēdam, iedzeram siltu tējiņu, rakstam dziesmām vārdus, atvelkam elpu.
Dienas otrā puse, rit raitāk un sekmīgāk, jo esam izkļuvuši no lietus mākoņiem un saulīte uzspīd. Līdz tiekam uz asfalta, kopumā esam veikuši kādus 40km pa zeminieku, bet kā jau teicu, te zeminieks ir ļoti labā kvalitātē, un arī mežš pasargā no vējiem. Visu dienu apkārt tikai kukurūzas lauki.
Tuvojoties distances beigām ( vēl kādi 30km bija palikuši) , Alnītim no lielās raušanās pa priekšu un uz pa kalniņiem uz augšu, neiztur bagāžnieks. Saplīst metāla kaja, kas stutē bagāžnieku. Bet mēs jau esam praktiski džeki, un visu spējam salabot.
Tad, kad pievakarē saulīte izlien no mākoņiem, daba arī parādās citās krāsās. Pirmo reizi redzēju kādus 30 ērgļus vai vanagus , īsti nespēju atšķirt vienu no otra pa gabalu, lidojam vienuviet.
Lēnām arī aizmināmies līdz mūsu otrajai naktsmītnei. Nedaudz ārpus mazas pilsētēles Walkertonas. Mājas sarunāju caur Couchsurfing. Mums pagadijās tiešām ļoti laipna ģimene, uzņēma mūs ļoti labi, kārtīgi paēdināja. Dzivojām riktīgā lauku mājās. Bija interesanti un pašiem prieks, ka jums virs galvas, mīksta gulta un silta duša.
Papļāpājām ar viņiem uzzinājām daudz ko gan par apkārti un vispar par kanādiešiem.
Diena beidzās...
Ceļojuma apraksts part 2
29.augusts, Sestdiena.Mostamies ap 8iem un esam laimīgi, ka gulējām siltumā pie ļoti patīkamiem un laipniem cilvēkiem. Mums iedod atpakaļ ižžāvētās drēbes, paši esam sausi un priecīgi. Laiks aiz loga gan nesola no paša rīta neko labu. Paēdam vienas no garšīgākajām brokastīm dzīvē. Krāmējām mantas, izgājām dušas, pārskatījām mantas mūsu somās, un lieko izņemam arā, un vakardiena tiek atcerēta ar smaidu uz lupām. Jo katrs mirklis, metrs, moments veido mūsu lielisko ceļojumu. Jo neviens jau neteica, ka visam jānotiek tikai pēc mūsu prāta, un mums ir jāprot pielāgoties Mātei DABAI.
Es tikmēr pieslēdzos pasaules globālajam tīmeklim, lai noskaidrotu tās dienas un nākamās laika apstākļus mūsu plānotajam maršrutam. Un tad arī izdiskutējam kā rīkoties. Sākuma Alnītis un Breds grib veikt 110 km divās dienās, un pamest Stratfordu jau todien, jo laiks aiz loga ir krietni uzlabojies, bet es cenšos pārliecināt, ka labāk nogaidīt, jo mūsu plānotajā maršrutā laika apstākļi ir nelabvēlīgi ceļošanai.Nedaudz pārspriedām un beigās izdomājām, ka tomēr šo dienu atpūtīsimies, uzkrāsim spēkus un rīt veiksim 110 km. Alnītis nebija ar šo lēmumu īpaši apmierināts sākumā, bet tā nu sanāca.
Tad dienas vidū devāmies ārpus mājas sienām. Apsatījām Stratfordu nedaudz, izdarījām vēl šādus tādus pirkumus priekš ceļojuma. Un nolēmām doties uz parciņu atpūsties.
Parkā pāris stundas pasēdējām, iedzērām aliņu un pačilojām. Ap sešiem devāmies uz naktmītnes pusi, un otro nakti arī nolēmām gulēt iekštelpās, lai gan laiciņš ārā jau bija diezgan labvēlīgs. Izritinājām savus guļammatračus un maisus, un jau uzreiz pēc septiņiem visi saldi gulējām, līdz nākamai dienai.
Bet tas stāsts jau būs kādai citai dienai...
P.s. šis ceļojuma apraksts ir subjektīvs, jo tiek rakstīts no Mārtiņa redzes punkta.
P.s.s. Ja kādam interesē jaunākie ziņojumi, tad tie ir iekš mana otra angliskā bloga - No Regrets
Mēģināšu jums ziņot arī latviskajā versijā jaunumus no Kristapa un Breda turpmākajiem piedzīvojumiem.
Turās
Ceļojuma apraksts
Pirmā diena jebšu piektdiena - 28.augusts.
Daudziem interesēja ar kādiem velosipēdiem tad braucam. Lūk arī mūsu velosipēdi -
Giant Cypress ST 700 - 356 $
Tie nav nekādi īpašie velo, bet vienkārši velosipēdi.
Ceļamies jau samērā laicīgi uzreiz pēc 7iem. Ieliekam vēl pēdējās mantas savās riteņa somās, paēdam, un visas citas rīta procedūras. Dodamies celt augšā BRedu, kurš nakti pārlaida mūsu buduārā, lai no rīta varētu ātrāk doties prom.
Tad tikai Breds sāk savas mantas likt ceļa somās, un mes vēl dalam kopīgās mantas ( kempinga lietas, instrumentus, un citas sīkas lietiņas).
Bija paredzēts māju pamest līdz pus 10iem. Tā kā pirms tam vēl nebijām neko īsti izmēģinājuši uzlikt uz riteņa, tad tas mums aizņēma vēl kādu ekstra stundu. Un konstateejam, ka nopirktā vietā kaste mums ir lieka, un nevaram to uzstutēt uz riteņa. Nolemjam to atgriezt atpakaļ veikalam.
Kad viss ir salikts uz velosipēdiem, konstatējam, ka mantu ir nedaudz vairāk kā planots, un musu riteņa bagāžnieks nav tas stabilākais. Izmetam vienu loku pa vietējo rajonu un esam gatavi doties.
Pirmā pietura ir veikals, kurā atgriežam nevajadzīgo riteņa kasti. Tur ir nelielas aizķeršanās ar atgriešanu, bet beigās naudu atpakaļ dabūjam.
Iegriežamies turpat blakus esošajā pārtikas veikalā. Nākot ārā satiek vienu vīrieti, kurš pastāstīja par savu pieredzi ceļojumā pāri Kanādai, un vēl pieminēja, ka tas viņu tā aizrāva, ka pēc tam devās 2 gadu braucienā apkārt pasaulei. Nu mums emocijas bija lielas, un gatavi ceļam. Vēl pirms tam ieskrienam labi paēst ķīniešos.
Izbraucam ar 4 h nokavēšanos pulsten 1'os. Tas īsti baigo raizi nerada, jo doma braukt normālā tempā un ar īsiem pārtraukumiem ik pa 10 vai 15 km.
Labi paēduši esam gatavi veikt pirmajā dienā paredzētos 130 km ( dienas nobeigumā sanāca 155km).
View Larger Map
Pirmie kilometri rit normālā tempā ap 20 līdz 25 km/h. Esam nobraukuši kādus 40 km, tad es ķeros klāt kartei, un cenšos izzīlēt pareizos ceļus. Gandrīz ir pareizi. Tiek pārjautāti ceļi arī vietējiem iedzivotājiem.
Laiks ārā tāds mākoņais un apmācies, ļoti liels vējš, bet nebija pretvējš par laimi.
Garastāvoklis labs saglabājas kādu laiku, līdz esam veikuši kādus 120 km un uzzinam, ka vēl kādi 30 km javeic. Tajā brīdi saule jau sākusi ir rietēt. Un krēsla arī klāt.
Breds visu dienu iepalika no manis un Alnīša.
Tad kad atdūrāmies pret tums, nebiju priecīgs, jo tas viss skaidrojams ar vēlo izbraukšanu, īsti man tas nepatika. Tad sākās lietus, un Breds vispār vairs netika mums līdzi, un es visu laiku lamājos uz viņu, ka viņš bremzē. Tumsā paldies dievam bija tikai taisns ceļš un vējš no muguras.
TUmsā braucām pusotru stundu. Nebija patīkami.
Ilgi gaidītais pirmās dienas galamērķis tuvojās, bet lenām, un tad sākām pamanīt pirmās pilsētas gaismas un prāts kļuva nedaudz priecīgāks.
Iebraucām pilsētā un atradām savas nakts mājas. Sākumā bija paredzēts gulēt Karēnas un Entonija draugu mājas pagalmā teltī, bet tā kā bija tumš un lietains, mūs ielaida viena īstabā. Mums viss, kas tobrīd notika, bija kā pasakā ar laimīgām beigām. Silta māja, tēja, ļooooooooooti laipni mājas saimnieki. Vairāk neko pēc pirmās nogurdinošās dienas nevarēja vēlēties. Bijām pieveikuši 155km ( alnītis 160km ). Fiziski es un alnitis nebijām pārguruši, tikai nedaudz saguruši. Bet Breds uzreiz pēc pirmās tējas izslēdzās. Tas bija skaidrojams ar iepriekšējā nakti gulētām 2h.
Pirmā diena noslēgusies.
Gaidiet turpinājumu.
Daudziem interesēja ar kādiem velosipēdiem tad braucam. Lūk arī mūsu velosipēdi -
Giant Cypress ST 700 - 356 $
Tie nav nekādi īpašie velo, bet vienkārši velosipēdi.
Ceļamies jau samērā laicīgi uzreiz pēc 7iem. Ieliekam vēl pēdējās mantas savās riteņa somās, paēdam, un visas citas rīta procedūras. Dodamies celt augšā BRedu, kurš nakti pārlaida mūsu buduārā, lai no rīta varētu ātrāk doties prom.
Tad tikai Breds sāk savas mantas likt ceļa somās, un mes vēl dalam kopīgās mantas ( kempinga lietas, instrumentus, un citas sīkas lietiņas).
Bija paredzēts māju pamest līdz pus 10iem. Tā kā pirms tam vēl nebijām neko īsti izmēģinājuši uzlikt uz riteņa, tad tas mums aizņēma vēl kādu ekstra stundu. Un konstateejam, ka nopirktā vietā kaste mums ir lieka, un nevaram to uzstutēt uz riteņa. Nolemjam to atgriezt atpakaļ veikalam.
Kad viss ir salikts uz velosipēdiem, konstatējam, ka mantu ir nedaudz vairāk kā planots, un musu riteņa bagāžnieks nav tas stabilākais. Izmetam vienu loku pa vietējo rajonu un esam gatavi doties.
Pirmā pietura ir veikals, kurā atgriežam nevajadzīgo riteņa kasti. Tur ir nelielas aizķeršanās ar atgriešanu, bet beigās naudu atpakaļ dabūjam.
Iegriežamies turpat blakus esošajā pārtikas veikalā. Nākot ārā satiek vienu vīrieti, kurš pastāstīja par savu pieredzi ceļojumā pāri Kanādai, un vēl pieminēja, ka tas viņu tā aizrāva, ka pēc tam devās 2 gadu braucienā apkārt pasaulei. Nu mums emocijas bija lielas, un gatavi ceļam. Vēl pirms tam ieskrienam labi paēst ķīniešos.
Izbraucam ar 4 h nokavēšanos pulsten 1'os. Tas īsti baigo raizi nerada, jo doma braukt normālā tempā un ar īsiem pārtraukumiem ik pa 10 vai 15 km.
Labi paēduši esam gatavi veikt pirmajā dienā paredzētos 130 km ( dienas nobeigumā sanāca 155km).
View Larger Map
Pirmie kilometri rit normālā tempā ap 20 līdz 25 km/h. Esam nobraukuši kādus 40 km, tad es ķeros klāt kartei, un cenšos izzīlēt pareizos ceļus. Gandrīz ir pareizi. Tiek pārjautāti ceļi arī vietējiem iedzivotājiem.
Laiks ārā tāds mākoņais un apmācies, ļoti liels vējš, bet nebija pretvējš par laimi.
Garastāvoklis labs saglabājas kādu laiku, līdz esam veikuši kādus 120 km un uzzinam, ka vēl kādi 30 km javeic. Tajā brīdi saule jau sākusi ir rietēt. Un krēsla arī klāt.
Breds visu dienu iepalika no manis un Alnīša.
Tad kad atdūrāmies pret tums, nebiju priecīgs, jo tas viss skaidrojams ar vēlo izbraukšanu, īsti man tas nepatika. Tad sākās lietus, un Breds vispār vairs netika mums līdzi, un es visu laiku lamājos uz viņu, ka viņš bremzē. Tumsā paldies dievam bija tikai taisns ceļš un vējš no muguras.
TUmsā braucām pusotru stundu. Nebija patīkami.
Ilgi gaidītais pirmās dienas galamērķis tuvojās, bet lenām, un tad sākām pamanīt pirmās pilsētas gaismas un prāts kļuva nedaudz priecīgāks.
Iebraucām pilsētā un atradām savas nakts mājas. Sākumā bija paredzēts gulēt Karēnas un Entonija draugu mājas pagalmā teltī, bet tā kā bija tumš un lietains, mūs ielaida viena īstabā. Mums viss, kas tobrīd notika, bija kā pasakā ar laimīgām beigām. Silta māja, tēja, ļooooooooooti laipni mājas saimnieki. Vairāk neko pēc pirmās nogurdinošās dienas nevarēja vēlēties. Bijām pieveikuši 155km ( alnītis 160km ). Fiziski es un alnitis nebijām pārguruši, tikai nedaudz saguruši. Bet Breds uzreiz pēc pirmās tējas izslēdzās. Tas bija skaidrojams ar iepriekšējā nakti gulētām 2h.
Pirmā diena noslēgusies.
Gaidiet turpinājumu.
Esmu izstajies
Es izstaajos no LIELAA Kanaadas paarbrauciena.
Tuvaako dienu laikaa buushu uzrakstiijis 10 dienu notikumus, piedziivojumus un emocijas.
Esmu arii pievienojis jaunas bildes par shiim pavadiitajaam dienaam (skatiit labajaa pusee).
Ja ir jautaajumi rakstiet draugos.
Tuvaako dienu laikaa buushu uzrakstiijis 10 dienu notikumus, piedziivojumus un emocijas.
Esmu arii pievienojis jaunas bildes par shiim pavadiitajaam dienaam (skatiit labajaa pusee).
Ja ir jautaajumi rakstiet draugos.
Subscribe to:
Posts (Atom)