Atkal jau paskrējusi kārtējā darba nedēļa. Vairākas lietas jau uzspētas, un gribas vēl arī citas izdarīt. Šitā bijusi varen rosīga nedēļa, sakarā ar darba meklējumiem. Tātad nedēļas kopskats un pārdomas.
Lielākā daļa domu un emociju jau aprimušas, kas bija aizgājušā nedēļā, bet tomēr mēģināšu dot nelielu ieskatu savā dzīvē.
Pirmdiena man pagāja viennozīmīgi virtuālajā pasaulē. Visu dienu šķiroju darba sludinājumus un mana elektronoskā pasta kastītē bija uzkarsusi no izejošajām vestulēm ar manu rezumē pielikumā. Lielais darbs vainagojās ar nelielu panākumu - tiku uzaicināts uz darba interviju nakošajā dienā. Protams, ka visu atlikušo dienas daļu arī tika pētīti Kanādas globālā tīmekļa darba piedāvājumi. Bet no citiem atbildes nebija. Nu neko vismaz viens ir, prāts priecīgs šodienai. Vēl pa dienu parunāju ar bračku, tas man arī pastāsta, kas jauns LV un manā miesitņā. Konstatēju, ka tomēr pietrūkst LV dzīves nedaudz, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, varbūt tapēc jau ka 3 nedēļas viens pats te ņemos ( it kā tikko tikai būtu atbraucis uz tejieni, tikai jau ar nelielu pieredzi un dažām paziņām).
Otrdien devos uz darba interviju. Jādodas 22km līdz birojam, kas sanāk tieši Mississaugas otrā galā. Ar riteni 50 minūšu minējiens, neliels treninš noder, lai sevi uzturētu formā. Intervija norit gludi, un es tieku uzaicināts uz nākamo kārtu, kas būs vienas dienas garumās, kur man būs jāseko kādam līdzi un jāskatās kā īsti tas te darbs notiek. Tas esot Fund Raising (ziedojumu vākšana) Kanādas sarkanajam krustam. It kā neslikti izklausās, cerams, būs tāpat arī nakamajā dienā.
Pēcpusdienā atkal ar bračku papļapāju un paskatījos pāris TV raidījumus. Neko sakarīgu šajās dienās nesanāk sameistarot. Izeju vien ārpus četrām sienām, lai izlocītu muskuļus un izvēdinātu galvu. Mums te laika apstākļi par nelaimi ir atbilstoši rudenim. Pirms tam visu laiku bija silts un saulains - 23 dienas no vietas nebija lietus un pelēks laiks. Tagad gan, pilns komplekts - vējains, slapš, un vēss. Dienas vēl īsākas paliek, bet nu ar to jāsamierinās.
Trešdiena pienāca ātri, no rīta gaidīju zvanu par jauno darbu, jo man solīja rīta pusē piezvanīt un pateikt cikos un kur jābūt. Plkst 12 jau biju samierinājies, ka mani te "piedirsuši", un atkal biju ieslīdzis darba meklējumos. Bet tad dažas min pirms vieniem man tomēr piezvana un pasaka, ka jābūt pēc stundas ofisā. Tad lielā steigā sataisos un sava metāla zirga mugurā minos uz viņu ofisu. Ierodos dažas minūtes pirms un atvelku elpu.
Mani iepazīsta ar pārējiem jaunajiem kolēģiem un mani supervisor (tas kurš mani apmācīs un no kura man jāmācās). Visi tādi jauni mana vecuma( +/- ). Visi sasēžamies mašīnās un dodamies pa nozīmētajām zonām.
Tātad jaunais darbs ir Door to Door Fund-raising priekš Kanādas sarkanā krusta. Izklausās jau neslikta lieta. Bet te ir tomēr apslēpts bizness. Tātad līdzekļu vākšana ir sekojoša. Cilvēkiem sākumā pielej pilnas ausis ar ātri sagremojamu un emocionālu informāciju un , ja izdodas labs sākums, tad nokļūsti uz viena emocionālā stāvokļa, kur prasi cilvēkam parakstīt "Application" (tā kā līgumu) par ikmēneša ziedojumu 30$ apmērā. Visu laiku jātēlo muļķis un nezinītis, un jāstāsta, ka tu jau naudu neprasi.
Par katru parkastītu aplikāciju TU saņem 60$. Nauda jau neslikta. Ja esi labs vārdotājs un aktieris, parasti vari dabūt 2 līdz 3 dienā. Dažreiz labāk dažreiz sliktāk. Tātad labs bizness. Firma pie kuras tu strādā, arī saņem procentus, no katras tavas aizpildītās aplikācijas.
Pirmājā dienā mans "skolotājs" dabūja 3 parakstus, un tā kā viņam līmenis augstāks, tad arī komisija viņam lielāka.
Man te sanāca savā galvā baigā pretruna. It kā dari labu lietu, un naudiņa neslikta sanāktu, bet prasīt cilvēkiem, kuri jau ziedo citur, kuriem nav tās liekās naudas, kuriem nav darba utt, tomēr ir nepareizi, jo tev jācenšās dabūt līgums no katra, līdz tu jūti, ka tomēr no šī nedabūsi, tad tikai novēli labu atlikušo dienu un turpini zvanīt vai klauvēt pie nākošajām durvīm.
Darba diena beidzās 8os. Tad visi ierodas atpakaļ ofisā un tiek apkopoti rezultāti. Man vēlreiz pārrunas ar ofisa vadītāju un savu skolotāju. Pasaka ka novērošanas dienas performance no manis esot laba un aicina jau nakamajā dienā uz pirmo īsto darba dienu. Pastāstu ka man tomēr vajag vienu dienu apdomai un, ka labāk sāktu 5dien. Viss ok. Bet sarunājam, ja kas ,tad tomēr rītdien zvanu un pasaku, ko domāju.
Minoties uz mājām visu cenšos pārdomāt, salikt visu pa plauktiņiem utt. It ka naudas spiests tomēr izdomāju, ka labāk būtu strādāt. Mājās jau ierodos nedaudz pirms 22 un saguris, paēdu nedaudz un dodos uz čuču muižu.
Nakamāja rītā jebšu ceturdienā, esmu izlēmis tomēr izmēģināt savus spēkus un dotības šajā jomā. Un dodos uz darbu laicīgi, jo šoreiz esmu nolēmis izmēģināt mississaugas sabiedrisko transporta sistēmu. Tā nu sanāk ka ierodos pusstundu pa agru.
Šodien mani iepazīstana ar tekstu, kas jāstāsta cilvēkiem un tad nu trenējos visā šajā mākslā. Tad dodamies atkal ielās. Pirmās mājas mums atsaka, un tad pie vienām durvīm uznāk domas, apziņa un emocijas, ka tomēr tas te nav pareizi, un ka es to te īsti nespēšu. Varbūt, ja man būtu cits "skolotājs", tad varbūt būtu sāvādāk. Varbūt esmu audzināts savādāk, varbūt tomēr neesmu radīts šādam Sales ( pārdošanas) darbam, vai vienkārši man kaut kas pietrūksts, lai darītu šādu darbu. Tas ir - varbūt.
Protams, nostrādāju līdz dienas baigām, jo domāju, ja nu kas kaut tomēr mainās, tad palikšu darbā. Beigās tomēr izdomāju nepalikt.
Piektdien no rīta turpināju meklēt darba iespējas Kānādas sludinājumu lapās. Pēcpusdienā devos uz Toronto pieteikties velokurjera darbam. Lielākās problēmas šajā darbā sagādā nokļūšana Toronto, jo sastrēgumstundās starpilsētu vilcienā nedrīkst ņemt līdzi velosipēdu. Ja sanāks atrisināt šo problēmu, tad darbs rokā.
Atpakaļ ceļā minoties no Toronto, pusceļā man pārsprāga, burtiskā nozīmē pārsprāda aizmugurējā riepa. Ko nu tagad darīt. Esmu iestrēdzis. Līdz sabiedriskajam transportam,kas man der un uz kura var uzlikt arī riteni, ir kādi 5 km. Lēnām stumju riteni un tad man pienāk īsziņa no Treisijas par nākamās dienas ballīti. Es zinādams, ka viņai ir minivens zvanu un prasu, vai ir brīva un vai var izpalīdzēt. Veikmse man uzsmaidīja. Pēc neilgi brīņa viņa mani savāca un aizveda mājās. Pateicos viņai un sarunājām, ka rītdien atkal dodamies uz Hamiltonu atpūsties.
Piektdienas vakaru nosēdēju mājās čilodams buduārā un skatoties TV.
Sestdien neko prātīgu pa dienu nesadarīju, tikai nedaudz sanāca palīdzēt Karēnai paravēt nezāles. Pēc vakariņām Treisija ar savu draugu mani savāca un devāmies uz Hamiltonu. Mums vēl pievienojās Patriks.
Atkal devāmies uz to pašu klubu, jo tajā tiekam par brīvu iekšā, un mūsu Hamiltonas draugiem, tas ļoti iet pie sirds, tāds tā kā vietējas studentu klubs. Pirms kluba iesildījāmies ar Holy Water pie Semas mājā. Esam uz viļņa un dodamies izlocīt muskuļus. Šoreiz kārtīgi iegriezu dejas grīdu. Un pašam arī prieks. Šoreiz kaut kā nemanīju neritminiekus, un mūzika arī labāka, lai gan, ja DJam kaut ko prasīja, tas tik pakratīja galva un sak būs bus pēc 15 min. Pagāja 2h līdz dabūju savu dziesmu :D .
Nakts cēlies izdevies.
Svētdienā biju apsolījies atkal pīrāgus sacept. No rīta sameistaroju mīklu un visu pārējo. Vienīgi šoreiz miklā nu ne par ko negribēja "celties". Vari likt kādā siltumā vien gribi, nu nekā. Galu galā, vakarpusē ar Karēnu nolēmām vēl vienu mīklu uztaisīt. Tā arī niķojās. Beigās tāpat ņēmām otru, pusrūgušu mīklu un meistarojām pāris pīrāgus un kanēļmaizītes. Pirāgi bija ēdāmi, bet kanēļmaizītes bija tik garšīgas, kā vēl nekad.
Pirmdienā un otrdienā vēl jo projām meklēju darbu. Un otrdienā laikam būs man beidzot veiksme uzsmaidījusi darba meklējumos. Neko vēl sīkāk nestāstīšu, kamēr nebūšu 100% drošs.
Par darba tirgu Toronto un tās apkaimē.
Nav jau tā, ka te nav darbu, bet vienkārši cenšos atrast kaut ko tādu, ko iepriekš esmu jau LV darījis, vai arī cenšos dabūt darbu savā studiju jomā. Un ja sanāk runāt face-to-face un paskaidrot savu pieredzi utt. tad darbs gandrīz vai garantēts. Bet sūtot caur eeeepastiem, jāprot sevi ļoti labi pasniegt īsā formā, lai tava kandidatūra izskatītos labi.
Darbu ir tik jāatrod pareizas laiks un pareizā vieta.
Kopš atgriezos neesmu strādājis HomeSensā, jo sākumā bija nelielas nesaprašanās ar Galveno menedžeri, jo viņa domāja, ka es esmu Kristaps un otrādi. Jo Alnītis pedējā darba nedēļa, kad viņa bija atvaļinājumā, nedaudz par daudz slaistījās un nedarīja neko. Tad sanāca, neliels nesmukums. Un izdomāju, beigās atpakaļ uz HomeSensu neiet.
Atceros reiz sakāmo, ko tētis teicis - nekāp vienā un tai pašā upē divreiz. Cerams, ka tas attaisnosies.
Vēl tik gribēju piebilst, jo atcerējos, ka - riteņbraukšanas ceļojumā, kaut kur pa ceļam redzejām, kā onkuls pretī brauc ar ŅIVU :).
Tas nu viss šai reizei...
Turās
Pirmdiena man pagāja viennozīmīgi virtuālajā pasaulē. Visu dienu šķiroju darba sludinājumus un mana elektronoskā pasta kastītē bija uzkarsusi no izejošajām vestulēm ar manu rezumē pielikumā. Lielais darbs vainagojās ar nelielu panākumu - tiku uzaicināts uz darba interviju nakošajā dienā. Protams, ka visu atlikušo dienas daļu arī tika pētīti Kanādas globālā tīmekļa darba piedāvājumi. Bet no citiem atbildes nebija. Nu neko vismaz viens ir, prāts priecīgs šodienai. Vēl pa dienu parunāju ar bračku, tas man arī pastāsta, kas jauns LV un manā miesitņā. Konstatēju, ka tomēr pietrūkst LV dzīves nedaudz, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, varbūt tapēc jau ka 3 nedēļas viens pats te ņemos ( it kā tikko tikai būtu atbraucis uz tejieni, tikai jau ar nelielu pieredzi un dažām paziņām).
Otrdien devos uz darba interviju. Jādodas 22km līdz birojam, kas sanāk tieši Mississaugas otrā galā. Ar riteni 50 minūšu minējiens, neliels treninš noder, lai sevi uzturētu formā. Intervija norit gludi, un es tieku uzaicināts uz nākamo kārtu, kas būs vienas dienas garumās, kur man būs jāseko kādam līdzi un jāskatās kā īsti tas te darbs notiek. Tas esot Fund Raising (ziedojumu vākšana) Kanādas sarkanajam krustam. It kā neslikti izklausās, cerams, būs tāpat arī nakamajā dienā.
Pēcpusdienā atkal ar bračku papļapāju un paskatījos pāris TV raidījumus. Neko sakarīgu šajās dienās nesanāk sameistarot. Izeju vien ārpus četrām sienām, lai izlocītu muskuļus un izvēdinātu galvu. Mums te laika apstākļi par nelaimi ir atbilstoši rudenim. Pirms tam visu laiku bija silts un saulains - 23 dienas no vietas nebija lietus un pelēks laiks. Tagad gan, pilns komplekts - vējains, slapš, un vēss. Dienas vēl īsākas paliek, bet nu ar to jāsamierinās.
Trešdiena pienāca ātri, no rīta gaidīju zvanu par jauno darbu, jo man solīja rīta pusē piezvanīt un pateikt cikos un kur jābūt. Plkst 12 jau biju samierinājies, ka mani te "piedirsuši", un atkal biju ieslīdzis darba meklējumos. Bet tad dažas min pirms vieniem man tomēr piezvana un pasaka, ka jābūt pēc stundas ofisā. Tad lielā steigā sataisos un sava metāla zirga mugurā minos uz viņu ofisu. Ierodos dažas minūtes pirms un atvelku elpu.
Mani iepazīsta ar pārējiem jaunajiem kolēģiem un mani supervisor (tas kurš mani apmācīs un no kura man jāmācās). Visi tādi jauni mana vecuma( +/- ). Visi sasēžamies mašīnās un dodamies pa nozīmētajām zonām.
Tātad jaunais darbs ir Door to Door Fund-raising priekš Kanādas sarkanā krusta. Izklausās jau neslikta lieta. Bet te ir tomēr apslēpts bizness. Tātad līdzekļu vākšana ir sekojoša. Cilvēkiem sākumā pielej pilnas ausis ar ātri sagremojamu un emocionālu informāciju un , ja izdodas labs sākums, tad nokļūsti uz viena emocionālā stāvokļa, kur prasi cilvēkam parakstīt "Application" (tā kā līgumu) par ikmēneša ziedojumu 30$ apmērā. Visu laiku jātēlo muļķis un nezinītis, un jāstāsta, ka tu jau naudu neprasi.
Par katru parkastītu aplikāciju TU saņem 60$. Nauda jau neslikta. Ja esi labs vārdotājs un aktieris, parasti vari dabūt 2 līdz 3 dienā. Dažreiz labāk dažreiz sliktāk. Tātad labs bizness. Firma pie kuras tu strādā, arī saņem procentus, no katras tavas aizpildītās aplikācijas.
Pirmājā dienā mans "skolotājs" dabūja 3 parakstus, un tā kā viņam līmenis augstāks, tad arī komisija viņam lielāka.
Man te sanāca savā galvā baigā pretruna. It kā dari labu lietu, un naudiņa neslikta sanāktu, bet prasīt cilvēkiem, kuri jau ziedo citur, kuriem nav tās liekās naudas, kuriem nav darba utt, tomēr ir nepareizi, jo tev jācenšās dabūt līgums no katra, līdz tu jūti, ka tomēr no šī nedabūsi, tad tikai novēli labu atlikušo dienu un turpini zvanīt vai klauvēt pie nākošajām durvīm.
Darba diena beidzās 8os. Tad visi ierodas atpakaļ ofisā un tiek apkopoti rezultāti. Man vēlreiz pārrunas ar ofisa vadītāju un savu skolotāju. Pasaka ka novērošanas dienas performance no manis esot laba un aicina jau nakamajā dienā uz pirmo īsto darba dienu. Pastāstu ka man tomēr vajag vienu dienu apdomai un, ka labāk sāktu 5dien. Viss ok. Bet sarunājam, ja kas ,tad tomēr rītdien zvanu un pasaku, ko domāju.
Minoties uz mājām visu cenšos pārdomāt, salikt visu pa plauktiņiem utt. It ka naudas spiests tomēr izdomāju, ka labāk būtu strādāt. Mājās jau ierodos nedaudz pirms 22 un saguris, paēdu nedaudz un dodos uz čuču muižu.
Nakamāja rītā jebšu ceturdienā, esmu izlēmis tomēr izmēģināt savus spēkus un dotības šajā jomā. Un dodos uz darbu laicīgi, jo šoreiz esmu nolēmis izmēģināt mississaugas sabiedrisko transporta sistēmu. Tā nu sanāk ka ierodos pusstundu pa agru.
Šodien mani iepazīstana ar tekstu, kas jāstāsta cilvēkiem un tad nu trenējos visā šajā mākslā. Tad dodamies atkal ielās. Pirmās mājas mums atsaka, un tad pie vienām durvīm uznāk domas, apziņa un emocijas, ka tomēr tas te nav pareizi, un ka es to te īsti nespēšu. Varbūt, ja man būtu cits "skolotājs", tad varbūt būtu sāvādāk. Varbūt esmu audzināts savādāk, varbūt tomēr neesmu radīts šādam Sales ( pārdošanas) darbam, vai vienkārši man kaut kas pietrūksts, lai darītu šādu darbu. Tas ir - varbūt.
Protams, nostrādāju līdz dienas baigām, jo domāju, ja nu kas kaut tomēr mainās, tad palikšu darbā. Beigās tomēr izdomāju nepalikt.
Piektdien no rīta turpināju meklēt darba iespējas Kānādas sludinājumu lapās. Pēcpusdienā devos uz Toronto pieteikties velokurjera darbam. Lielākās problēmas šajā darbā sagādā nokļūšana Toronto, jo sastrēgumstundās starpilsētu vilcienā nedrīkst ņemt līdzi velosipēdu. Ja sanāks atrisināt šo problēmu, tad darbs rokā.
Atpakaļ ceļā minoties no Toronto, pusceļā man pārsprāga, burtiskā nozīmē pārsprāda aizmugurējā riepa. Ko nu tagad darīt. Esmu iestrēdzis. Līdz sabiedriskajam transportam,kas man der un uz kura var uzlikt arī riteni, ir kādi 5 km. Lēnām stumju riteni un tad man pienāk īsziņa no Treisijas par nākamās dienas ballīti. Es zinādams, ka viņai ir minivens zvanu un prasu, vai ir brīva un vai var izpalīdzēt. Veikmse man uzsmaidīja. Pēc neilgi brīņa viņa mani savāca un aizveda mājās. Pateicos viņai un sarunājām, ka rītdien atkal dodamies uz Hamiltonu atpūsties.
Piektdienas vakaru nosēdēju mājās čilodams buduārā un skatoties TV.
Sestdien neko prātīgu pa dienu nesadarīju, tikai nedaudz sanāca palīdzēt Karēnai paravēt nezāles. Pēc vakariņām Treisija ar savu draugu mani savāca un devāmies uz Hamiltonu. Mums vēl pievienojās Patriks.
Atkal devāmies uz to pašu klubu, jo tajā tiekam par brīvu iekšā, un mūsu Hamiltonas draugiem, tas ļoti iet pie sirds, tāds tā kā vietējas studentu klubs. Pirms kluba iesildījāmies ar Holy Water pie Semas mājā. Esam uz viļņa un dodamies izlocīt muskuļus. Šoreiz kārtīgi iegriezu dejas grīdu. Un pašam arī prieks. Šoreiz kaut kā nemanīju neritminiekus, un mūzika arī labāka, lai gan, ja DJam kaut ko prasīja, tas tik pakratīja galva un sak būs bus pēc 15 min. Pagāja 2h līdz dabūju savu dziesmu :D .
Nakts cēlies izdevies.
Svētdienā biju apsolījies atkal pīrāgus sacept. No rīta sameistaroju mīklu un visu pārējo. Vienīgi šoreiz miklā nu ne par ko negribēja "celties". Vari likt kādā siltumā vien gribi, nu nekā. Galu galā, vakarpusē ar Karēnu nolēmām vēl vienu mīklu uztaisīt. Tā arī niķojās. Beigās tāpat ņēmām otru, pusrūgušu mīklu un meistarojām pāris pīrāgus un kanēļmaizītes. Pirāgi bija ēdāmi, bet kanēļmaizītes bija tik garšīgas, kā vēl nekad.
Pirmdienā un otrdienā vēl jo projām meklēju darbu. Un otrdienā laikam būs man beidzot veiksme uzsmaidījusi darba meklējumos. Neko vēl sīkāk nestāstīšu, kamēr nebūšu 100% drošs.
Par darba tirgu Toronto un tās apkaimē.
Nav jau tā, ka te nav darbu, bet vienkārši cenšos atrast kaut ko tādu, ko iepriekš esmu jau LV darījis, vai arī cenšos dabūt darbu savā studiju jomā. Un ja sanāk runāt face-to-face un paskaidrot savu pieredzi utt. tad darbs gandrīz vai garantēts. Bet sūtot caur eeeepastiem, jāprot sevi ļoti labi pasniegt īsā formā, lai tava kandidatūra izskatītos labi.
Darbu ir tik jāatrod pareizas laiks un pareizā vieta.
Kopš atgriezos neesmu strādājis HomeSensā, jo sākumā bija nelielas nesaprašanās ar Galveno menedžeri, jo viņa domāja, ka es esmu Kristaps un otrādi. Jo Alnītis pedējā darba nedēļa, kad viņa bija atvaļinājumā, nedaudz par daudz slaistījās un nedarīja neko. Tad sanāca, neliels nesmukums. Un izdomāju, beigās atpakaļ uz HomeSensu neiet.
Atceros reiz sakāmo, ko tētis teicis - nekāp vienā un tai pašā upē divreiz. Cerams, ka tas attaisnosies.
Vēl tik gribēju piebilst, jo atcerējos, ka - riteņbraukšanas ceļojumā, kaut kur pa ceļam redzejām, kā onkuls pretī brauc ar ŅIVU :).
Tas nu viss šai reizei...
Turās
No comments:
Post a Comment