Vispirms izlasam rakstu, kas ir lejā un tad tikai šito...
Vairāk neieslīgšu mazākajas detaļās, bet mēģināšu uzburt kopēju bildi par atlikušājām 7 dienām, ko es pavadīju uz riteņa kopā ar Alnīti un Bredu. Tas tapēc, ka jauni ir jauni notikumi un piedzīvojumi, un visa ceļojuma apraksta detalizēšana aizņem daudz laika.
Ja kādreiz jūs gribēsiet izlasīt visu detaļās, tad to prasīsiet Alnītim, jo viņš visu sīki detalizēti raksta savā bloknotā,ko ceļojuma beigās arī pārvērtīs savos memuāros, droši vien jau, ka bezmaksas versijā.
Tātad visu stāstīšu uz kopēja fona -
Kopš trešās dienas, mums visu laiku bija ļoti ideāli laika apstākļi - tikai saulīte un ne pārāk karsts, bet ļoti silts. Mēs bija labi pret māti dabu, un viņa bija laipna pret mums. Vienīgi draiskulis vējš nebija mūsu sabiedrotais, visu laiku rādija mums zobus.
Izskan šaubas, ka es izstājos, jo fiziski bija par grūtu - var pateikt tās ir tīrākās muļķības. Fiziski šis ceļojums, nebija tik smags, kā varētu iedomāties, un pieļauju, ja būtu turpinājis, tad arī izturētu līdz galam.
Viss atkarīgs, kas Tev darās pelēkajās šūniņās. Un tās tu kustini visu laiku, ja vien tavu elpu neaizrauj kāds fantastisks dabas skats. Tad galvā ir tikai viena doma, kā kaut ko tik skaistu iespējams izveidot. Gribās vienmēr uzkavēties, bet parasti tie skati ir pāris sekunžu gari, bet atmiņā tie tiek spēlēti visu laiku. Daba ir neatkārtojama, lai gan es netiku līdz pašai skaistākajai Kanādas daļai, bet ja es redzēju to ko redzēju, tad tikai apskaužu Alnīti un Bredu. Kad viņi tiešām redz un redzēs vēl krāšņākus dabas brīnumus. Ir jāprom novērtēt katru sīkumu, ko tev sniedz, arī katra vieta, kur nakšnojām pie dabas bija unikāla un lieliska. Mums lielākoties bija ļoti labas nakts vietas pie dabas, jo tās meklējām paši un veidojām. Tās nebija kamgraundi vai telšu vietas, mēs paši tās par tādām uztaisījām.
Daba tiešām ļoti krāšņa, un tā ir jāspēj novērtēt, iespējams, ja braukt ar mašīnu, tad nespētu to visu tik ļoti novērtēt, bet lēnām kustoties, tu pamani vairāk. Šīs Kanādas daļa, ko es redzēju, bija ļoti līdzīga Ālandu salām.
Kanādiešiem ir diezgan attīstīta riteņošas kustība vai arī vienkārši viņiem ir samērā daudz riteņotāju un arī ceļi pa kuriem riteņot. Pieklājība arī no autobraucēju puses ir pietiekami augstā līmenī. Pārīs reizes dienā var dzirdēt auto signālus un roku mājienus - kā sveicienus. Visi novērtē riteņbraucējus - tālbraucējus.
Katru dienu mūsu dienu interesantāku padarīja sastaptie cilvēki - hipiji, citi velobraucēji, vietējie iedzīvotāji, viesmīles, satiktie cilvēki, gandrīz katrs sastaptais cilvēks bija pietiekami interesants, lai parunāt mazliet ilgāk nekā laiks atļauj.
Ja apstājamies, vienalga kur, pie veikala, pie kādas ēstuves, vai vienkārši kādā apburošā vietā, vienmēr bija kāds, kurš apjautājās - kur tad ceļojam, tad iepleta lielas acis, papļāpaja kādas pāris min ar mums, un novēlēja veiksmi un izturību turpmākajā ceļā. Šad tad arī iedeva kādu padomu vai kādu citu palīdzību. Visi sastaptie cilvēki bija laipni un novērtēja to, ko mēs darām.
Pa ceļam satikam arī daudzus citus riteņotājus un parasti tad dalījāmies iespaidos pa ceļu, kas jau pārvarēts un kas mūs sagaida. Pāris minūtes parunājām un katrs devāmies sava virzienā. Katru reizi ar vien gudrāki palikām.
Pirmās dienas bija pagrūti kājām, līdz tās pierada pie smagās riteņošanas, nācās vairāk staipīties un locīties dienas beigās, lai no rīta kājas justos labi. Parasti braukt ar riteni nav tas pats ,kas ar papildus kādiem 25kg uz bagāžnieka, un veikt kādus 100km dienā ar papildus svaru un krietni sliktāku airodinamiku. Laikam kādā piektajā dienā kājas bija apradušas ar ikdienas kalnaijnajiem ceļiem un veikto distanci.
Varu atzīt, ka nebijām gatavi pa visiem 100%, bet ja ņem verā finansiālos apstākļus, tad bijām maksimāli gatavi, cik vien varējām būt. Plānošana bija samērā labā līmenī, bet mums vajadzēja kādu vienu nedēļu vairāk gatavošanās laika.
Mēs nebijām izvēlējušies pašu labāko laiku, lai ceļotu, jo mūsu dedlains ir novembris, kad te jau ir diezgan pavēs. Toties mums ļoti paveicās ar laika apstākļiem ( un Alnītim ar Bredu vēl jo projām būs kāda nedēļa labi apstākļi). Visu vasaru te lija lietus, bet tagad vismaz ir laba atvasara.
Mums nebija pietiekami naudas līdzekļi, lai veiktu visu ceļu, bet bija paredzēts strādāt gadījuma darbus pa ceļam, bet es uz tiem tik ļoti neuzticējos, ka tas arī sastādīja lielu procentuālu daļu, lai es izstātos. Ir vajadzīgas kādas 5000 kanādiešu naudiņas, lai bez liekiem uztraukumiem varētu pārbraukt pāri Kanādai, jo tad tu ņem līdzi tikai to, kas nepieciešams, jo jas kas notiks, tad tu vari iegādāties to uz vietas, nevis tas jāvēd somā visu ceļojumu, un tas sastāda lieko svaru,kas apgrūtina braukšanu.
Un kāpēc galu galā es izstājos - bija morāli ļoti grūti visu laiku bakstīt Alnīti un Bredu - eu celjamies, eu braucam, davai taisamies, liekam mantas utt... Katru dienu izbraucaam vēlāk nekaa paredzeets un bijaam arii iepalikushi nedaudz no plaana. Varbūt to visu ņēmu nedaudz pa nopietnu, un gribēju tikai nokļūt no viena punkta līdz otram. Nezinu, kā būtu bijis labāk, palikt vai nepalikt, galvenais, pats esmu apmierināts ar savu izvēli.
Droši vien kāda doma, emocija, fakts un sajūta palikta neuzrakstīta, bet kopbildi cerams Jūs uztvērāt.
Ja kādam no JUms interesē kāda specifiska lieta - jautā, centīšos atbildēt.
Turās
Vairāk neieslīgšu mazākajas detaļās, bet mēģināšu uzburt kopēju bildi par atlikušājām 7 dienām, ko es pavadīju uz riteņa kopā ar Alnīti un Bredu. Tas tapēc, ka jauni ir jauni notikumi un piedzīvojumi, un visa ceļojuma apraksta detalizēšana aizņem daudz laika.
Ja kādreiz jūs gribēsiet izlasīt visu detaļās, tad to prasīsiet Alnītim, jo viņš visu sīki detalizēti raksta savā bloknotā,ko ceļojuma beigās arī pārvērtīs savos memuāros, droši vien jau, ka bezmaksas versijā.
Tātad visu stāstīšu uz kopēja fona -
Kopš trešās dienas, mums visu laiku bija ļoti ideāli laika apstākļi - tikai saulīte un ne pārāk karsts, bet ļoti silts. Mēs bija labi pret māti dabu, un viņa bija laipna pret mums. Vienīgi draiskulis vējš nebija mūsu sabiedrotais, visu laiku rādija mums zobus.
Izskan šaubas, ka es izstājos, jo fiziski bija par grūtu - var pateikt tās ir tīrākās muļķības. Fiziski šis ceļojums, nebija tik smags, kā varētu iedomāties, un pieļauju, ja būtu turpinājis, tad arī izturētu līdz galam.
Viss atkarīgs, kas Tev darās pelēkajās šūniņās. Un tās tu kustini visu laiku, ja vien tavu elpu neaizrauj kāds fantastisks dabas skats. Tad galvā ir tikai viena doma, kā kaut ko tik skaistu iespējams izveidot. Gribās vienmēr uzkavēties, bet parasti tie skati ir pāris sekunžu gari, bet atmiņā tie tiek spēlēti visu laiku. Daba ir neatkārtojama, lai gan es netiku līdz pašai skaistākajai Kanādas daļai, bet ja es redzēju to ko redzēju, tad tikai apskaužu Alnīti un Bredu. Kad viņi tiešām redz un redzēs vēl krāšņākus dabas brīnumus. Ir jāprom novērtēt katru sīkumu, ko tev sniedz, arī katra vieta, kur nakšnojām pie dabas bija unikāla un lieliska. Mums lielākoties bija ļoti labas nakts vietas pie dabas, jo tās meklējām paši un veidojām. Tās nebija kamgraundi vai telšu vietas, mēs paši tās par tādām uztaisījām.
Daba tiešām ļoti krāšņa, un tā ir jāspēj novērtēt, iespējams, ja braukt ar mašīnu, tad nespētu to visu tik ļoti novērtēt, bet lēnām kustoties, tu pamani vairāk. Šīs Kanādas daļa, ko es redzēju, bija ļoti līdzīga Ālandu salām.
Kanādiešiem ir diezgan attīstīta riteņošas kustība vai arī vienkārši viņiem ir samērā daudz riteņotāju un arī ceļi pa kuriem riteņot. Pieklājība arī no autobraucēju puses ir pietiekami augstā līmenī. Pārīs reizes dienā var dzirdēt auto signālus un roku mājienus - kā sveicienus. Visi novērtē riteņbraucējus - tālbraucējus.
Katru dienu mūsu dienu interesantāku padarīja sastaptie cilvēki - hipiji, citi velobraucēji, vietējie iedzīvotāji, viesmīles, satiktie cilvēki, gandrīz katrs sastaptais cilvēks bija pietiekami interesants, lai parunāt mazliet ilgāk nekā laiks atļauj.
Ja apstājamies, vienalga kur, pie veikala, pie kādas ēstuves, vai vienkārši kādā apburošā vietā, vienmēr bija kāds, kurš apjautājās - kur tad ceļojam, tad iepleta lielas acis, papļāpaja kādas pāris min ar mums, un novēlēja veiksmi un izturību turpmākajā ceļā. Šad tad arī iedeva kādu padomu vai kādu citu palīdzību. Visi sastaptie cilvēki bija laipni un novērtēja to, ko mēs darām.
Pa ceļam satikam arī daudzus citus riteņotājus un parasti tad dalījāmies iespaidos pa ceļu, kas jau pārvarēts un kas mūs sagaida. Pāris minūtes parunājām un katrs devāmies sava virzienā. Katru reizi ar vien gudrāki palikām.
Pirmās dienas bija pagrūti kājām, līdz tās pierada pie smagās riteņošanas, nācās vairāk staipīties un locīties dienas beigās, lai no rīta kājas justos labi. Parasti braukt ar riteni nav tas pats ,kas ar papildus kādiem 25kg uz bagāžnieka, un veikt kādus 100km dienā ar papildus svaru un krietni sliktāku airodinamiku. Laikam kādā piektajā dienā kājas bija apradušas ar ikdienas kalnaijnajiem ceļiem un veikto distanci.
Varu atzīt, ka nebijām gatavi pa visiem 100%, bet ja ņem verā finansiālos apstākļus, tad bijām maksimāli gatavi, cik vien varējām būt. Plānošana bija samērā labā līmenī, bet mums vajadzēja kādu vienu nedēļu vairāk gatavošanās laika.
Mēs nebijām izvēlējušies pašu labāko laiku, lai ceļotu, jo mūsu dedlains ir novembris, kad te jau ir diezgan pavēs. Toties mums ļoti paveicās ar laika apstākļiem ( un Alnītim ar Bredu vēl jo projām būs kāda nedēļa labi apstākļi). Visu vasaru te lija lietus, bet tagad vismaz ir laba atvasara.
Mums nebija pietiekami naudas līdzekļi, lai veiktu visu ceļu, bet bija paredzēts strādāt gadījuma darbus pa ceļam, bet es uz tiem tik ļoti neuzticējos, ka tas arī sastādīja lielu procentuālu daļu, lai es izstātos. Ir vajadzīgas kādas 5000 kanādiešu naudiņas, lai bez liekiem uztraukumiem varētu pārbraukt pāri Kanādai, jo tad tu ņem līdzi tikai to, kas nepieciešams, jo jas kas notiks, tad tu vari iegādāties to uz vietas, nevis tas jāvēd somā visu ceļojumu, un tas sastāda lieko svaru,kas apgrūtina braukšanu.
Un kāpēc galu galā es izstājos - bija morāli ļoti grūti visu laiku bakstīt Alnīti un Bredu - eu celjamies, eu braucam, davai taisamies, liekam mantas utt... Katru dienu izbraucaam vēlāk nekaa paredzeets un bijaam arii iepalikushi nedaudz no plaana. Varbūt to visu ņēmu nedaudz pa nopietnu, un gribēju tikai nokļūt no viena punkta līdz otram. Nezinu, kā būtu bijis labāk, palikt vai nepalikt, galvenais, pats esmu apmierināts ar savu izvēli.
Droši vien kāda doma, emocija, fakts un sajūta palikta neuzrakstīta, bet kopbildi cerams Jūs uztvērāt.
Ja kādam no JUms interesē kāda specifiska lieta - jautā, centīšos atbildēt.
Turās
Jūs laikam nebijāt vienojušies par ceļojuma mērķi. Tev tas vairāk bija mērķa sasniegšana noteiktā laikā, pārējiem vairāk izbaudīt pašu braucienu. Te ir tā atšķirība starp cilvēkiem - vieniem prieku sagādā pozitīvs iznākums, citiem pats process.
ReplyDeleteIespējams, Tev pilnīgi taisnība ;)
ReplyDelete